13. Article

Pieaicinātā persona - Getingenes universitātes (Vācija) profesors Dr. Tomass Šmics (Thomas Schmitz) - norāda uz starpinstitucionālās lojalitātes principa un konstitucionālās institucionālās garantijas saturu un nozīmi valsts varas atzaru savstarpējās attiecībās valsts budžeta izstrādes procesā. T. Šmics uzskata, ka valsts pārvaldi īstenojošajiem konstitucionālajiem orgāniem - parlamentam un valdībai -, arī rīkojoties savas ekskluzīvās kompetences robežās, ir pienākums ņemt vērā citu konstitucionālo orgānu viedokļus. Šādā veidā izpaužoties konstitucionālo orgānu savstarpējās lojalitātes princips. Bez konstitucionālajiem orgāniem konstitūcijās bieži tiek minēti arī augstākie valsts varas orgāni. Daži no pēdējiem, tostarp valsts augstākās revīzijas iestādes, baudot konstitūcijā garantēto neatkarību un līdz ar to esot piederīgi neatkarīgo institūciju kategorijai, turpretim citi ne. Augstākie valsts varas orgāni no parastajām valsts pārvaldes iestādēm atšķiroties ar to, ka tie baudot konstitucionālās institucionālās garantijas privilēģiju. Konstitūcija garantējot to pastāvēšanu, vispārējās darbības jomas un - dažos, bet ne visos gadījumos - neatkarību. Tomēr arī attiecībām starp konstitucionālajiem orgāniem un augstākajiem valsts varas orgāniem saistībā ar to konstitucionālajām funkcijām esot nepieciešams piemērot starpinstitucionālās lojalitātes principu. Valdībai un parlamentam esot pienākums netraucēt šiem augstākajiem valsts varas orgāniem pildīt tiem konstitūcijā noteiktās funkcijas. T. Šmics uzskata, ka pietiekamu finanšu resursu garantija pieprasa tādas noteiktas kārtības esamību, kura nodrošinātu neatkarīgo institūciju vajadzību faktisku ņemšanu vērā. Ikvienai neatkarīgajai institūcijai esot jādod iespēja paskaidrot, kādi finanšu resursi tai vajadzīgi, lai tā varētu pildīt savas funkcijas. Risinot konstitucionāla rakstura strīdus, ir jāizlemj, kāds risinājums vislabāk atbilstu no institucionālās garantijas izrietošajām prasībām, kas ietver arī pietiekamu finanšu resursu garantiju. Līdz ar to esot atbalstāms ikviens risinājums, kas nodrošina to, ka parlaments tiek vispusīgi pienācīgā kārtā informēts par neatkarīgo institūciju vajadzībām un tādējādi parlamentam šīs vajadzības kļūst zināmas. Taču konkrētais risinājums būtu jāparedz tiesību normās, jo paļauties tikai uz institucionālo praksi nebūtu pietiekami droši.