16. Article

Apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku 2012. gada 1. janvārī. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma vai akts ir zaudējis spēku. Interpretējot minēto normu, jāņem vērā, ka tā ir vērsta uz Satversmes tiesas procesa ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa nozīme. Tomēr, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar mehānisku Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats tiesvedības izbeigšanai lietā. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ex officio ir jāvērtē, vai nepastāv kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu, 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 8. punktu un 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 9. punktu). 16.1. Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. Tā norāda, ka pieteikumu par lietas ierosināšanu ir iesniegusi Valsts kontroles padome. Tādējādi šajā lietā ar apstrīdētajām normām nav skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās jurisdikcijas tiesās, kas varētu būt pamats izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas spēku. Saeimas viedoklim piekrīt arī Kanceleja, Ministru kabinets, Finanšu ministrija un Tieslietu ministrija. Pēc Saeimas ieskata, jāņem vērā arī tas apstāklis, ka tuvākajā laikā paredzēts veikt apjomīgus grozījumus normatīvajos aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas procedūru. Tādēļ Saeima aicina Satversmes tiesu respektēt likumdevēja ekskluzīvās tiesības veikt attiecīgās jomas reformu, lai pēc tam, kad spēkā būs stājušies visi plānotie grozījumi, varētu vērtēt visas jau reformētās sistēmas vai atsevišķu tās elementu atbilstību Satversmei. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nepiekrīt Saeimas viedoklim un uzskata, ka tiesvedība lietā būtu jāturpina. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, arī spēkā esošajā LBFV redakcijā esot saglabāts apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kura atbilstība Satversmes 1., 83. un 87. pantam ir apstrīdēta pieteikumā. Proti, lai gan likumdevējs aizstājis apstrīdētajās normās paredzēto Ministru kabineta apstiprinātu vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru ar Saeimas pieņemtu vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, tomēr Ministru kabineta tiesības un pilnvaras šajā procesā pēc būtības neesot mainījušās. Arī spēkā esošajā LBFV redakcijā esot paredzētas Ministru kabineta tiesības izvērtēt apstrīdētajās normās minēto institūciju funkciju izpildei nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka arī kārtība, kādā neatkarīgo institūciju viedoklis par to funkciju izpildei nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek uzklausīts Ministru kabinetā un Saeimā, neesot mainīta. Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, spriedums lietā Nr. 2010-06-01 neesot izpildīts. Arī Augstākā tiesa, Tiesībsargs un Tieslietu padome piekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka tiesvedību lietā nepieciešams turpināt. 16.2. Satversmes tiesa jau secinājusi: pat ja apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, Satversmes tiesas nolēmumam var būt būtiska loma tiesiskuma principa nodrošināšanā valsts budžeta sagatavošanas, izstrādāšanas un pieņemšanas jomā, lai pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem). Noteicošais kritērijs šādā gadījumā ir tas, vai apstrīdētās normas ir radījušas būtisku valsts vai sabiedrības interešu aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 9. un 17.4. punktu). Izvērtējot to, vai ir radīts būtisks sabiedrības vai valsts interešu aizskārums, nepieciešams noskaidrot, kādas intereses, pieņemot apstrīdētās normas, konkrētajā lietā varēja tikt skartas. Saeima pamatoti norāda, ka ar apstrīdētajām normām nav skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās jurisdikcijas tiesās. Tomēr jāņem vērā, ka Valsts kontroles padomes tiesību vērsties Satversmes tiesā mērķis atšķiras no konstitucionālās sūdzības mērķa. Tādu pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz abstraktās kontroles subjekti, tostarp Valsts kontroles padome, ir aizstāvēt publiskās intereses, jo valsts varas institūcijām nav savu interešu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 10.2. punktu). Arī tiesību zinātnē ir norādīts, ka Valsts kontrole darbojas, visupirms aizstāvot objektīvo likumību un valsts intereses (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 194. lpp.). Tātad abstraktās kontroles subjektu - tostarp Valsts kontroles padomes - pieteikums Satversmes tiesai ir uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības nodrošināšana ir uzskatāma par būtiskām valsts un sabiedrības interesēm (sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 15.2. punktu). Līdz ar to fakts, ka pieteikumu iesniegusi Valsts kontroles padome, neliedz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas spēku. 16.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka būtisks valsts interešu apdraudējums varētu rasties tādā gadījumā, ja procesuālo noteikumu neievērošana valsts budžeta izstrādāšanas gaitā, piemēram, novestu pie valsts varas dalīšanas principa pārkāpšanas, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai iespējas efektīvi pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus vai funkcijas. Proti, Satversmē noteiktais konstitucionālo institūciju statuss ir cieši saistīts ar nepieciešamību nodrošināt tām uzticēto funkciju efektīvu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 11.1. punktu). Ņemot vērā to, ka pašlaik neatkarīgo institūciju budžeta procedūru regulē tiesību normas, kas pieteikumā nav apstrīdētas, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kādas izmaiņas spēkā esošajā LBFV redakcijā ir ieviestas salīdzinājumā ar apstrīdētajās normās ietverto regulējumu. Apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums ir paredzēts spēkā esošās LBFV redakcijas 16.2 panta astotajā daļā, 19. panta piektajā daļā un 20. panta 4.1 daļā. Proti, patlaban LBFV noteic, ka vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru pieņem Saeima kā vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Savukārt apstrīdētajās normās paredzētais katrai neatkarīgajai institūcijai Ministru kabineta apstiprinātais maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms ir aizstāts ar vidēja termiņa budžeta ietvara likumā apstiprinātu maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu. Attiecībā uz to, kā neatkarīgo institūciju viedokļi par to funkciju izpildei nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek uzklausīti, fiksēti un paziņoti Saeimai, spēkā esošajā LBFV redakcijā ir saglabāts tāds pats tiesiskais regulējums kā apstrīdētajās normās. Uz spēkā esošās LBFV redakcijas iespējamo neatbilstību Satversmei, kā arī uz to, ka neesot pienācīgi izpildīts spriedums lietā Nr. 2010-06-01, ir norādījuši vairāki konstitucionālie orgāni un neatkarīgās iestādes. Tas Saeimai un Ministru kabinetam būtu jāņem vērā, sagatavojot Saeimas minētos plānotos grozījumus normatīvajos aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas procedūru. Tomēr Satversmes tiesa ex officio prasījuma robežas var paplašināt, vienīgi ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai, un 2) vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu). Izskatāmajā lietā citastarp ir apstrīdēta izpildvaras - Ministru kabineta un tā padotībā esošas iestādes Finanšu ministrijas - kompetences, ciktāl tā ietver tiesības ietekmēt neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumu apjomu, atbilstība Satversmei. Izpildvaras lēmumiem ir cita demokrātiskās leģitimitātes pakāpe nekā lēmumiem, ko pieņem likumdevējs. Tieši Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma salīdzinājumā ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistītajām institūcijām. Turklāt Saeimas budžeta tiesības ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar ko Saeima īsteno parlamentāro kontroli pār Ministru kabineta rīcību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 10. punktu). Tāpēc tā paša pamatojuma ietvaros, kas lietā sniegts par Ministru kabineta kompetences apjomu, nav iespējams izskatīt jautājumu par likumdevējam piekrītošās kompetences atbilstību Satversmei, jo likumdevēja vieta varas dalīšanas sistēmā būtiski atšķiras no izpildvaras vietas. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas vērtēs tiktāl, ciktāl tajās ietvertais regulējums ir pārņemts spēkā esošajā LBFV redakcijā.