4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Augstākā tiesa (turpmāk - Augstākā tiesa) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un 87. pantam, un apgalvo, ka apstrīdētās normas vēl vairāk ierobežo neatkarīgo institūciju tiesības to budžeta pieprasījumu sagatavošanas un apstiprināšanas procesā nekā ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01 atceltās tā paša likuma normas. Augstākā tiesa norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto 19. panta piekto daļu neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumus vēl pirms to iesniegšanas Ministru kabinetā ir tiesīgs grozīt finanšu ministrs, ja šie budžeta pieprasījumi pārsniedz attiecīgajai institūcijai Ministru kabineta apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu. Praktiski tas izpaužoties tā, ka Finanšu ministrija paziņo maksimāli pieļaujamo budžeta bāzes izdevumu apjomu un Augstākajai tiesai savs budžeta pieprasījums jāiesniedz, ievērojot šo apjomu. Tādējādi neatkarīgās institūcijas savus budžeta pieprasījumus varot sagatavot vienīgi izpildvaras jau iepriekš noteikta apjoma ietvaros, bet tas savukārt nozīmējot tiešu un nepieļaujamu izpildvaras ietekmi uz neatkarīgo institūciju spēju pildīt savas funkcijas. Pēc Augstākās tiesas ieskata, Ministru kabinets neesot tiesīgs lemt par neatkarīgo institūciju darbības politiku, funkcijām vai uzdevumiem. Šīm institūcijām esot jādod iespēja pašām sagatavot savu budžeta pieprasījumu, kā arī pamatot to Ministru kabinetā un Saeimā. Tiesas sēdē Augstākās tiesas pārstāve - Augstākās tiesas Administrācijas vadītāja Sandra Lapiņa - norādīja, ka Latvijā dažādu tiesu budžeta pieprasījumi tiekot izskatīti atšķirīgi. Pēc Augstākās tiesas ieskata, tādējādi tiekot pārkāpts tiesu sistēmas vienotības un tiesu finansiālās neatkarības princips. Lai šādu situāciju novērstu, lielāka loma tiesu budžeta veidošanā būtu piešķirama Tieslietu padomei.