5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un 87. pantam. Apstrīdētās normas vēl vairāk ierobežojot neatkarīgo institūciju tiesības to budžeta pieprasījumu sagatavošanas un apstiprināšanas procesā nekā ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01 atceltās tā paša likuma normas. No vienas puses, ar apstrīdētajām normām formāli gan esot izveidota tāda neatkarīgo institūciju budžeta procedūra, kāda bija jāievieš saskaņā ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01, bet, no otras puses, apstrīdētajās normās esot ietverti jauni neatkarīgo institūciju budžeta procedūras ierobežojumi. 5.1. Apstrīdētās normas paredzot papildu nosacījumu, kas neatkarīgajām institūcijām jāievēro, lai to budžeta pieprasījumi netiktu grozīti vēl pirms iesniegšanas Ministru kabinetā. Proti, attiecīgās institūcijas budžeta pieprasījums nedrīkstot pārsniegt tai Ministru kabineta apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu. Ja kāda institūcija šo nosacījumu neievēro, tad tās budžeta pieprasījumu finanšu ministrs esot tiesīgs grozīt vēl līdz tā iesniegšanai Ministru kabinetā bez attiecīgās institūcijas piekrišanas. Šādā gadījumā netiekot nodrošināta nedz neatkarīgo institūciju viedokļu uzklausīšana, nedz arī finanšu ministra lēmuma pamatojums, kas esot sniedzams tikai tad, ja kādas neatkarīgās institūcijas budžeta pieprasījumu groza Ministru kabinets. 5.2. Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu, kas neatkarīgajām institūcijām ir jāievēro saskaņā ar apstrīdēto 16.2 panta ceturto daļu, Ministru kabinets apstiprina kā politikas plānošanas dokumentu, nevis normatīvu aktu. Līdz ar to šādu obligāti ievērojamo budžeta ietvaru neatkarīgajām institūcijām nosakot tikai un vienīgi izpildvara, bet likumdevējs šajā procesā netiekot iesaistīts. 5.3. Tiesībsargs uzskata, ka, apstrīdētās normas, kas paredz Ministru kabineta tiesības grozīt neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumus bez šo institūciju piekrišanas, ir vēl nelabvēlīgākas kā agrākais regulējums, saskaņā ar kuru Ministru kabinetam šādu tiesību nebija. Tiesas sēdē Tiesībsargs uzsvēra, ka saskaņā ar apstrīdēto 19. panta piekto daļu no neatkarīgajām institūcijām vairs netiek prasīta piekrišana, nosakot tām maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu apjomu. Līdz ar to Ministru kabinets varot samazināt neatkarīgo institūciju budžetus, pamatojumā norādot, kā finansējuma samazinājums ietekmēs attiecīgās institūcijas darbības nodrošināšanu. Šādi Ministru kabinets tiekot pilnvarots izvērtēt neatkarīgo institūciju darbībai nepieciešamo finansiālo nodrošinājumu. 5.4. Tiesībsargs norāda gan uz nepamatotu steigu likumprojekta apspriešanā, gan arī uz likumprojekta pieņemšanu otrreizējā caurlūkošanā tādā pašā redakcijā. Tiesībsargs uzsver, ka arī pārejas periodā, kad tiek plānotas būtiskas izmaiņas turpmākajā budžeta plānošanas procedūrā, neesot pieļaujama Satversmei neatbilstošas neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumu izstrādes un apstiprināšanas kārtības pastāvēšana. 5.5. Tiesas sēdē Tiesībsargs vērsa uzmanību uz to, ka budžeta procedūrās neatkarīgās institūcijas faktiski un juridiski ir pielīdzinātas ministrijām un citām valsts pārvaldes iestādēm, kas atrodas tiešā izpildvaras kontrolē. Tāpēc Tiesībsargs atbalsta Pieteikuma iesniedzējas viedokli, ka Saeimā būtu jānotiek iepriekšējai diskusijai par pieļaujamiem neatkarīgo institūciju budžeta izdevumiem un šīs diskusijas laikā varētu nonākt pie secinājumiem par to, kādas funkcijas šīs institūcijas varētu nepildīt vai no kādām funkcijām tās varētu atteikties. Šādai diskusijai vajagot notikt parlamenta, nevis valdības līmenī.