18. Article

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). 18.1. Izstrādājot apstrīdēto normu, Ministru kabineta mērķis bija precizēt brīdi, kad rodas tiesības prasīt atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisija izstrādāja alternatīvu likumprojektu (reģ. Nr. 276/Lp9), kurā apstrīdēto normu izteica tādā redakcijā, kas paredzēja kompensāciju piešķirt, ja mežsaimnieciskās darbības ierobežojums noteikts pēc pirkuma, dāvinājuma vai cita atsavināšanas līguma noslēgšanas. Taču tiesības saņemt kompensāciju būtu tikai tādā gadījumā, ja iepriekšējais zemes īpašnieks nebūtu kompensāciju jau saņēmis (sk. Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sagatavoto alternatīvo likumprojektu un tā anotāciju lietas materiālu 2. sēj. 11. - 17. lpp.). Savukārt šā likumprojekta apspriešanas gaitā Saeimā apstrīdētā norma tika redakcionāli grozīta un pieņemta spēkā esošajā redakcijā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 23. lpp.). Saeima atbildes rakstā norāda, ka līdz brīdim, kad persona nostiprina zemesgrāmatā īpašuma tiesības uz iegādāto nekustamo īpašumu, Satversmes 105. pants aizsargā tās kā nekustamā īpašuma ieguvēja tiesības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 59. lpp.). Tātad arī personai, kura ieguvusi nekustamo īpašumu uz tiesiska darījuma pamata, taču nav nostiprinājusi īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, atsevišķos gadījumos var rasties īpašuma tiesību ierobežojums. Personai, kura ieguvusi nekustamo īpašumu uz tiesiska darījuma pamata un nav reģistrējusi savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, tiek liegta iespēja izmantot īpašumu atbilstoši tā izmantošanas veidam. Tādējādi nekustamā īpašuma ieguvējam sakarā ar to, ka tiek ietekmēts īpašuma izmantošanas veids, kā arī samazinās vērtība, par kādu īpašums iegūts tiesiskā darījuma noslēgšanas brīdī, var rasties zaudējumi. 18.2. Satversmes tiesa šā sprieduma 15. punktā jau secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir tiesiskās noteiktības veicināšana. Tātad valsts ar apstrīdētajā normā ietverto regulējumu vēlējusies nodrošināt to, lai personas nostiprina savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā. Īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā personai, kura nekustamo īpašumu ieguvusi uz tiesiska darījuma pamata, nav normatīvi noteikta kā obligāts pienākums. Valsts nav noteikusi termiņus, kādos personai jānostiprina savas īpašuma tiesības. 18.3. Īpašuma tiesību pārejas reģistrācija zemesgrāmatā ir process, kura ietvaros zemesgrāmatu nodaļā jāiesniedz vairāki dokumenti, kas apstiprina šāda ieraksta veikšanas pamatotību. Nostiprinājuma process prasa noteiktu laiku, un tā ilgums var būt atkarīgs no dažādiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem. Tāpēc īpašuma tiesības zemesgrāmatā nevar nostiprināt tiesiskā darījuma noslēgšanas dienā. Līdz ar to var izveidoties tādas situācijas, ka laika posmā no tiesiska darījuma noslēgšanas brīža līdz īpašuma tiesību reģistrācijai zemesgrāmatā nekustamajam īpašumam tiek noteikts mežsaimnieciskās darbības ierobežojums. Ja mežsaimnieciskās darbības ierobežojums tiek noteikts šajā laika posmā, tad persona, kura primāri cieš zaudējumus, ir tā persona, kura nekustamo īpašumu uz tiesiska darījuma pamata lieto un valda. Līdz ar to persona, kura zemesgrāmatā reģistrēta kā nekustamā īpašuma īpašnieks, taču šo īpašumu tiesiska darījuma rezultātā jau nodevusi valdījumā citai personai, necieš zaudējumus sakarā ar liegumu. Likumdevējs nav apzinājis visu to personu loku, kurām ir ierobežotas īpašuma tiesības un kuras tādēļ cieš zaudējumus. Liedzot kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu personai, kura uz tiesiska darījuma pamata ir nekustamā īpašuma ieguvējs un šo īpašumu valda lieguma noteikšanas brīdī, valsts nesasniedz kompensācijas mērķi - atlīdzināt zaudējumus personai, kura tos cieš sakarā ar ierobežojumu. Tādējādi apstrīdētā norma spēkā esošajā redakcijā nenodrošina tiesību uz īpašumu aizsardzību tām personām, kuras nekustamo īpašumu likumīgi valda, lai gan savas īpašuma tiesības dažādu iemeslu dēļ nav nostiprinājušas zemesgrāmatā. 18.4. Apstrīdētajā normā ir ietverti divi priekšnoteikumi tam, lai persona varētu saņemt kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu: īpašuma tiesībām jābūt nostiprinātām zemesgrāmatā, un šādam ierakstam jābūt veiktam pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas. Tātad, lai personai varētu piešķirt kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanu, ir jāizpildās abiem apstrīdētajā normā ietvertajiem priekšnoteikumiem. Nosakot nekustamajam īpašumam mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu, valsts paredz iespēju piešķirt kompensāciju personai, kuras tiesības sakarā ar lieguma noteikšanu ir ierobežotas. Ja īpašuma tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā, valsts var identificēt personu, kurai piešķirama kompensācija par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu. Tātad persona varēs saņemt kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu pēc tam, kad tā savas īpašuma tiesības būs nostiprinājusi zemesgrāmatā. Šis apstrīdētajā normā ietvertais priekšnoteikums motivē personu, kura uz tiesiska darījuma pamata ieguvusi nekustamo īpašumu, nostiprināt savas īpašuma tiesības. Tādējādi tiek veicināta tiesiskā noteiktība valstī, turklāt mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas gadījumā valsts izmaksā kompensāciju personai, kuras tiesības noteiktā lieguma rezultātā ir ierobežotas. Līdz ar to prasība nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms kompensācijas saņemšanas, t.i., pēc mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, atzīstama par saudzējošu līdzekli personas tiesību ierobežošanai. Savukārt apstrīdētajā normā ietvertā prasība nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas liedz personām, kuras ieguvušas nekustamo īpašumu uz tiesiska darījuma pamata, taču nav nostiprinājušas savas īpašuma tiesības pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, iespēju pretendēt uz kompensāciju par nekustamā īpašuma vērtības samazinājumu un saņemt šo kompensāciju. Šāds likumdevēja izraudzītais līdzeklis nenodrošina to personu tiesību aizsardzību, kuras mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas rezultātā cieš zaudējumus. Līdz ar to prasība nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas nav uzskatāma par tādu līdzekli, ar kuru personas tiesības tiek ierobežotas saudzējoši. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no samērīguma kritērijiem, tad tā neatbilst arī visam samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu). Prasība nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms kompensācijas saņemšanas, t.i., pēc mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, ir tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Turklāt šāda prasība ir ietverta arī Kompensāciju likuma 5. panta pirmajā daļā. Līdz ar to attiecībā uz personām, kuras ieguvušas zemi uz tiesiska darījuma pamata, taču īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinājušas pēc mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, apstrīdētās normas leģitīmo mērķi var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tātad apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.