3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. 3.1. Ministru kabineta sagatavotā likumprojekta mērķis bijis precizēt Kompensāciju likuma normas, nosakot brīdi, kad zemes tiesiskais valdījums ir par pamatu tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Apstrīdētā norma skaidri paredzot, ka tiesības prasīt atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu ir zemes īpašniekam, ja šāds ierobežojums noteikts pēc tam, kad, pamatojoties uz tiesisku darījumu, īpašuma tiesības uz zemi nostiprinātas zemesgrāmatā. Tiesības prasīt atlīdzību par šādu ierobežojumu esot mantiski novērtējamas, tāpēc tās ietilpstot Satversmes 105. pantā paredzēto tiesību saturā. 3.2. Īpašuma tiesību aizsardzību persona iegūstot ar brīdi, kad tā atbilstoši Civillikuma (turpmāk - CL) noteikumiem kļuvusi par nekustamā īpašuma īpašnieku. Pieņemot apstrīdēto normu, Saeima šo brīdi, ar kuru persona atzīstama par nekustamā īpašuma īpašnieku, esot ietvērusi regulējumā, kas ir harmonizēts ar citiem likumiem un tajos noteiktajiem principiem. Civiltiesiskajā izpratnē īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu persona iegūst, nostiprinot tās zemesgrāmatā. Līdz ar to no šā brīža personas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu civiltiesiskajā izpratnē aizsargājot Satversmes 105. pants. Taču līdz šim brīdim Satversmes 105. pants aizsargājot personas kā tiesiskā valdītāja tiesības un CL 1478. pantā paredzētās prasības tiesības. Valsts no Satversmes 105. panta izrietošo konstitucionālo pienākumu pildījusi, izveidojot zemesgrāmatu sistēmu. Ieraksti zemesgrāmatās esot saistoši arī valstij, ne vien privātpersonām, kas piedalās civiltiesiskajā apgrozībā. 3.3. Apstrīdētā norma esot pieņemta, lai precizētu brīdi, no kura personai rodas tiesības uz atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot panākt tādu zemesgrāmatu sistēmas funkcionēšanu, kas veicinātu nekustamo īpašumu īpašnieku tiesību aizsardzību, kā arī drošu un paredzamu civiltiesisko apgrozību. Ar apstrīdēto normu tiekot nodrošināta tāda kārtība, ka nekustamā īpašuma civiltiesiskās apgrozības gaitā tiesības uz atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu ir personai, kuras tiesības uz zemi pēc tiesiska darījuma noslēgšanas nostiprinātas zemesgrāmatā. Pieļaujot to, ka atsevišķos gadījumos īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu rada tiesiski darījumi, nevis to ierakstīšana zemesgrāmatās, varētu tikt aizskartas personu tiesības uz īpašumu un apgrūtināta nekustamo īpašumu civiltiesiskā apgrozība. Labums, ko sabiedrība un katrs nekustamā īpašuma īpašnieks iegūstot no zemesgrāmatu sistēmas pastāvēšanas, esot lielāks nekā personai atsevišķos gadījumos noteiktais pienākums pienācīgi nostiprināt savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā un tiesību izmantošanas saistīšana ar īpašuma tiesību ierakstīšanu zemesgrāmatā. 3.4. Kompensāciju likuma 6. panta otrajā daļā regulētie gadījumi esot atšķirīgi, jo personas, kuras savas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu atjaunojušas vai ieguvušas zemes reformas gaitā, neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras nekustamo īpašumu iegādājušās normālas civiltiesiskas apgrozības apstākļos no citas personas, kura savas īpašuma tiesības jau bija nostiprinājusi zemesgrāmatā. Kompensāciju likuma 6. panta otrajā daļā ietvertās atkāpes no zemesgrāmatu sistēmas esot vērtējamas kā pagaidu risinājums.