4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. 4.1. Apstrīdētās normas mērķis esot precīzi noteikt brīdi, ar kuru rodas tiesības uz kompensāciju, nodrošināt tiesisko skaidrību, kā arī tiesību un pienākumu sadali starp nekustamā īpašuma īpašnieku un nekustamā īpašuma ieguvēju. Līdz ierakstīšanai zemesgrāmatā nekustamā īpašuma ieguvējam pret trešajām personām neesot nekādu tiesību. Tomēr viņam esot tiesības ne vien prasīt atlīdzību par agrākā īpašnieka ļaunticīgo darbību, bet arī prasīt, lai tas veic visus nepieciešamos pasākumus nekustamā īpašuma pārejas ierakstīšanai zemesgrāmatā. Atbilstoši Civillikumā nostiprinātajiem principiem persona iegūstot tiesības pret trešajām personām attiecībā uz nekustamo īpašumu tikai pēc šā fakta ierakstīšanas zemesgrāmatā. Apstrīdētā norma netieši nodrošinot arī Civillikumā un citos normatīvajos aktos noteikto principu, ka tiesību un pienākumu kopums ir attiecināms uz nekustamā īpašuma ieguvēju no brīža, kad viņa īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā. 4.2. Tas, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, neeksistējot lietisku tiesību veidā. Nepieciešamība nekustamo īpašumu un ar to saistītās tiesības ierakstīt zemesgrāmatā izrietot no lietu tiesību būtības un principiem, kas vērsti uz trešo personu aizsardzību. Personas pienākums savlaicīgi nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā izrietot no CL 1. panta, 993. panta otrās daļas un 1477. panta pirmās daļas. Ziņas par lietu tiesībām esot iegūstamas tikai no zemesgrāmatām, kas esot visiem pieejamas un publiski ticamas. Tādējādi valsts un privātpersonu attiecību īstenošana neesot iedomājama bez zemesgrāmatās iekļautās publiski ticamās informācijas izmantošanas. 4.3. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums esot samērīgs ar tā mērķi. Valsts rīcībā nevajagot būt informācijai par līgumslēdzēju vienošanos un tās neizpildi. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, nepieciešams nošķirt pirmreizēju īpašuma tiesību reģistrāciju zemesgrāmatā un īpašuma tiesību pārejas reģistrāciju. Mikrolieguma izveidošanas process esot ilgāks nekā tiesību nostiprināšanas process. Nekustamā īpašuma tiesību pārejas gadījumā noslēgtais pirkuma līgums saistot attiecīgās līgumslēdzējpuses uz saistību tiesību pamata un lietu tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu ieguvējs iegūstot ar to nostiprināšanu zemesgrāmatā. Kompensāciju likuma 6. pants aptverot arī tās personas, kuras zemes reformas ietvaros no pašām neatkarīgu iemeslu dēļ nav varējušas nostiprināt īpašuma tiesības zemesgrāmatā. 4.4. Ja personai, kas zemi ieguvusi, pamatojoties uz tiesisku darījumu, tiktu paredzētas tiesības saņemt atlīdzību arī par tādiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, kuri noteikti pirms īpašuma tiesību pārejas nostiprināšanas zemesgrāmatā, netiktu sasniegts apstrīdētās normas leģitīmais mērķis. 4.5. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras ieguvušas zemi uz tiesiska darījuma pamata, taču īpašuma tiesības uz zemi zemesgrāmatā nostiprinājušas pēc mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas, un personām, kuras zemi ieguvušas Kompensāciju likuma 6. panta otrās daļas 1., 2., 3. un 5. punktā noteiktajā kārtībā. Šādai atšķirīgai attieksmei esot saprātīgs un objektīvs pamats, jo īpašuma reforma neesot īstenojama īsā termiņā un pirmreizēja nekustamā īpašuma ierakstīšana zemesgrāmatā prasot zināmu laiku. Apstrīdēto normu nevarot skatīt atrauti no pārējām Kompensāciju likuma normām. Apstrīdētā norma un pārējie Kompensāciju likuma 6. panta otrajā daļā minētie gadījumi par robežšķirtni nosakot ierobežojumu noteikšanas brīdi, ar kuru rodas tiesības prasīt attiecīgo kompensāciju.