5. Article

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. 5.1. Apstrīdētā norma esot jāvērtē kopsakarā ar Kompensāciju likuma 5. panta pirmo daļu, jo to mērķi esot vienādi. No abu tiesību normu sākotnējām redakcijām izrietējuši divi kumulatīvi priekšnoteikumi, kuriem izpildoties personai rodas tiesības uz kompensāciju: 1) īpašuma tiesības uz zemi nostiprinātas zemesgrāmatā; 2) mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi noteikti pēc zemes iegūšanas īpašumā. Kompensāciju likuma 5. panta pirmās daļas mērķis esot paredzēt tādu kompensācijas piešķiršanas kritēriju, kas ļautu nepārprotami identificēt īpašumu un tā robežas. Savukārt tās apakšmērķis esot sekmēt nekustamo īpašumu reģistrēšanu zemesgrāmatās. 5.2. Īpašums ne tikai piešķirot tiesības, bet arī uzliekot pienākumus, tostarp pienākumu padarīt publisku informāciju par īpašnieku, īpašnieka maiņu vai izmaiņām īpašuma sastāvā. Ja persona īpašuma tiesību maiņu nereģistrē zemesgrāmatā, tā nevarot iegūt visus iespējamos labumus no sava īpašuma. No CL tiesiskā regulējuma izrietot, ka persona tikai pēc savu īpašuma tiesību reģistrēšanas zemesgrāmatā iegūst tiesības saņemt no īpašuma labumus, tostarp kompensāciju. 5.3. Esot jānošķir divi gadījumi, kad ierobežojumi tiek noteikti laika posmā no tiesiskā darījuma datuma līdz brīdim, kad zemesgrāmatā tiek izdarīts attiecīgs ieraksts. Pirmkārt, kad darījuma ierakstīšana zemesgrāmatā novilcināta bez attaisnojoša iemesla pārdevēja vai pircēja darbības vai bezdarbības dēļ. Šādā gadījumā apstrīdētajā normā paredzētās tiesiskās sekas esot samērīgas. Otrkārt, kad ilgākai lēmuma pieņemšanai ir kādi objektīvi, no pircēja neatkarīgi iemesli. Ministrija uzskata, ka iestādei, lemjot par kompensāciju, katrs gadījums būtu jāvērtē individuāli. Iestādei esot pienākums izvērtēt, vai lietā nav tādu apstākļu, kas liedz piemērot apstrīdēto normu, bet prasa kāda tiesību principa piemērošanu.