6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. 6.1. Tiesībsargs uzskata par netaisnīgiem un nesamērīgiem Saeimas apsvērumus par korroborācijas publisko ticamību un valsts kā trešās personas nespēju atrast īsto īpašnieku. Centieni sasniegt mērķi nedrīkstot uzlikt pārmērīgu nastu privātpersonai. Valstij esot pienākums atlīdzināt jebkura administratīvā akta radītu mantisku zaudējumu. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums neesot samērīgs, jo faktiski liedzot personai izmantot savu īpašumu. Līdz ar to apstrīdētā norma esot pretrunā ar tiesiskas valsts principu. 6.2. Kompensāciju likuma 6. panta otrajā daļā norādītajos gadījumos īpašnieki neesot salīdzināmā stāvoklī, tāpēc apstrīdētā norma nevarot tikt uzskatīta par diskriminējošu. Taču apstrīdētās normas leģitimitāte esot apšaubāma, ja to interpretē tādējādi, ka valsts sabiedrības interesēs neizmaksā kompensāciju par īpašuma vērtības samazinājumu. Tiesībsargs norāda, ka darījums nezaudē savu spēku, ja nav nostiprināts zemesgrāmatā. Konkrētajā administratīvajā lietā zemes īpašniekam pienākoties kompensācija, un atšķirīga attieksme starp Kompensāciju likuma 6. panta otrajā daļā ietvertajām personu grupām neesot pamatota. 6.3. Tiesībsargs pievienojas Pieteikuma iesniedzēja argumentācijai par to, ka apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varētu sasniegt ar samērīgākiem līdzekļiem. Tiesībsargs norāda, ka būtiski ir nodrošināt sabiedrībā taisnīgumu. Valsts atteikumu kompensēt saimnieciskās darbības ierobežojumu nevarot pamatot nedz ar apstrīdētās normas gramatisko interpretāciju, nedz ar publiskās ticamības principu.