12. Article

Visupirms Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā norma vispār ierobežo personai Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kā uzskata Pieteikuma iesniedzējs. Tāpēc citastarp ir jānoskaidro jēdziena "pilna valsts apgādība" saturs un jēga. 12.1. Jēdziena "pilna valsts apgādība" skaidrojums expressis verbis nevienā normatīvajā aktā nav ietverts. Arī pats minētais jēdziens lietots tikai dažos normatīvajos aktos. Satversmes tiesa piekrīt Saeimai un pieaicinātajām personām - Tieslietu ministrijai, Labklājības ministrijai un Tiesībsargam, ka jēdziena "pilna valsts apgādība" iztulkošana un satura atklāšana atstāta tiesību normu piemērotāju ziņā. Saskaņā ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta un citu administratīvo tiesu praksi atrašanās pilnā valsts apgādībā nozīmē to, ka persona atrodas no valsts pamatbudžeta finansētā iestādē, kura tiesību normās paredzētajā kārtībā nodrošina personas pamatvajadzību apmierināšanu (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 22. augusta lēmuma lietā Nr. SKA-818/2011 8. punktu). Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka ieslodzītie atrodas pilnā valsts apgādībā. To atzinis arī Ministru kabinets (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-15-03 konstatējošo daļu un secinājumu daļas 3.1. punktu un 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 3. un 8.3. punktu). 12.2. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1. panta 11. punktu par personas pamatvajadzībām uzskatāms ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe un obligātā izglītība. Ieslodzīto personu materiālo un sadzīves vajadzību apmierināšanai nodrošināmo pakalpojumu apjomu vispārīgi nosaka Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77. pants. Savukārt Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumi Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" satur detalizētu ieslodzīto personu vajadzību materiālā nodrošinājuma uzskaitījumu. 12.3. Satversmes tiesa ir atzinusi: "Nodrošinot ieslodzītos ar uzturu, jāņem vērā, ka viņi atrodas pilnā valsts apgādībā, kā arī valsts iestāžu pakļautībā. [..] Līdz ar to lielākā daļa ieslodzīto ir atkarīgi no uztura, ko tiem nodrošina valsts. Tādēļ valstij ir pienākums nodrošināt ieslodzītos ar pietiekamu uzturu" (Satversmes tiesas 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.3. punkts). Tāpat kā attiecībā uz uzturu, lielākā daļa ieslodzīto personu var saņemt vienīgi tos veselības aprūpes pakalpojumus, kurus tām nodrošina valsts. Veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas kārtību ieslodzītajām personām vispārīgi nosaka Latvijas Sodu izpildes kodeksa 78. pants. Pamatojoties uz šīs normas pirmo daļu, Ministru kabinets 2007. gada 20. martā izdevis noteikumus Nr. 199 "Noteikumi par apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpi izmeklēšanas cietumos un brīvības atņemšanas iestādēs", kuru 2. punkts paredz, ka ieslodzītie bez maksas saņem: 1) primāro veselības aprūpi, izņemot plānveida stomatoloģisko palīdzību; 2) neatliekamo stomatoloģisko palīdzību; 3) sekundāro veselības aprūpi, kura sniedzama neatliekamā kārtā, kā arī sekundāro veselības aprūpi, kuru sniedz cietuma ārsti atbilstoši specialitātei; 4) efektīvākās un izmaksas ziņā lētākās zāles, kuras izrakstījusi cietuma ārstniecības persona. Šis uzskaitījums ir vispārīgs, un saskaņā ar to katram ieslodzītajam nodrošināmi viņam nepieciešamie veselības aprūpes pakalpojumi. Savukārt katram ieslodzītajam nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu apjoms ir atkarīgs no individuāliem kritērijiem un līdz ar to atšķirīgs. Invaliditātes likuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Savukārt saskaņā ar likuma "Par sociālo drošību" 12. pantu personām ar invaliditāti neatkarīgi no to invaliditātes cēloņa citastarp ir tiesības uz palīdzību veselības stāvokļa uzlabošanā, tādu apstākļu radīšanā un pasākumu veikšanā, kas novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos un veicinātu veselības un darbspēju zaudējuma pakāpes samazināšanos. Satversmes tiesa secina, ka viena no personu ar invaliditāti pamatvajadzībām ir vajadzība saņemt tādus veselības aprūpes pakalpojumus, kas novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos un mazinātu invaliditātes sekas. Tādējādi personām ar invaliditāti nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu klāsts ir plašāks un ieslodzījuma vietā esoša persona ar invaliditāti atrodas pilnā valsts apgādībā tikai tad, ja var saņemt tieši tai nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus. Līdz ar to par personu ar invaliditāti pamatvajadzībām uzskatāmas arī tās vajadzības, kas saistītas ar šo personu īpašo veselības stāvokli, un šīm pamatvajadzībām jātiek apmierinātām, ja personas ar invaliditāti atrodas pilnā valsts apgādībā.