14. Article

Satversmes tiesa norādījusi, ka valstij ir pienākums gādāt, lai persona nepaliktu bez iztikas līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 10.4. punktu). Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā ietilpst tādas sociālās palīdzības nodrošināšana, kas tiek garantēta pat tad, ja persona nav veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.3. punktu). Turklāt jāņem vērā, ka valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām, citādi var tikt apgrūtināta valsts pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību realizēšana (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 15. punktu). Līdz ar to valsts pienākums ir īstenot personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Satversmes tiesa secina, ka sociāli neapdrošinātu personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu Latvijā tiek īstenotas vienā no alternatīviem veidiem, proti, kā tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu vai arī kā tiesības saņemt aprūpi, atrodoties pilnā valsts apgādībā. Ja persona ar invaliditāti atrodas ieslodzījuma vietā, tās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī tiek īstenotas pilnās valsts apgādības ietvaros. Tādējādi valsts sociālās drošības sistēma nodrošina, lai tiktu īstenotas ikvienas sociāli neapdrošinātas personas ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī. Līdz ar to valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa vai pilna valsts apgādība ir alternatīvas iespējas īstenot personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma nevis nozīmē atkāpšanos no valsts pozitīvā pienākuma īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, bet sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzības labad novērš divkāršu aprūpi ieslodzījuma vietā esošai personai ar invaliditāti. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības noteiktos gadījumos saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, taču pati par sevi neaizskar personai Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 109. pantam.