16. Article

Konstitucionālajā sūdzībā un Pieteikuma iesniedzēja papildu paskaidrojumos norādīts, ka personas ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa, ir vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, pirmkārt, ar personām ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un saņem invaliditātes pensiju, un, otrkārt, ar personām ar invaliditāti, kuras neatrodas ieslodzījuma vietā un kurām tiek izmaksāts piešķirtais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Treškārt, Pieteikuma iesniedzējs arī uzskata, ka pret personām ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā, un citiem ieslodzītajiem tiek nepamatoti pieļauta vienāda attieksme saņemamo pakalpojumu un materiālā nodrošinājuma ziņā, kaut arī šīs personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 16.1. Izvērtējot to, vai vienādos un salīdzināmos apstākļos ir ieslodzījuma vietā esošās personas ar invaliditāti, kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa un kurām tiek izmaksāta invaliditātes pensija, Satversmes tiesa norāda, ka reiz jau lēmusi par to personu ar invaliditāti tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, kuras atrodas ieslodzījuma vietā. Spriedumā lietā Nr. 2003-22-01 Satversmes tiesa secināja, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos ir ieslodzījuma vietā esošās personas ar invaliditāti, kurām piešķirta invaliditātes pensija, un personas, kurām piešķirta atlīdzība par darbspēju zaudējumu, kā arī tika konstatēta atšķirīga attieksme pret šīm personu grupām atkarībā no invaliditātes cēloņa un iegūšanas laika(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 9. un 10. punktu). Tām personām, kurām piešķirta atlīdzība par darbspēju zudumu, pamatojoties uz lietā Nr. 2003-22-01 apstrīdēto normu, atlīdzības izmaksa tika apturēta uz laiku, kamēr šīs personas atradās ieslodzījuma vietā. Satversmes tiesa atzina attiecīgo normu par neatbilstošu Satversmes 91. un 109. pantam. Kā jau iepriekš Satversmes tiesa secināja, kopējo valsts sociālās drošības sistēmu veido divas dažādas sistēmas - sociālās apdrošināšanas sistēma un sociālās palīdzības sistēma, un valsts rīcības brīvības robežas attiecībā uz šīm sistēmām ir atšķirīgas. Lietā Nr. 2003-22-01 tika salīdzināti divi maksājumi, kas atkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras veiktas par personu, proti, invaliditātes pensija un atlīdzība par darbspēju zaudējumu. Satversmes tiesa secināja: lai personai būtu tiesības uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, būtiski ir tas, ka iemaksas ir veiktas un tās bija jāveic. Ja darba ņēmējs ir apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu. Satversmes tiesa arī secināja, ka šajā gadījumā apstrīdētās normas sasaiste ar personas atrašanos pilnā valsts apgādībā nav pamatota (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 10., 11. un 12.2. punktu). Savukārt izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs salīdzina sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (invaliditātes pensiju) un sociālās palīdzības pakalpojumu (valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu). Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēmas ir savstarpēji saistītas un viena otru papildina, taču katrai no tām ir savs mērķis, uzdevums, funkcijas un principi. Tiesības uz sociālo palīdzību ir personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura ne no viena cita nesaņem pietiekamu palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu). Tādējādi atšķirībā no invaliditātes pensijas vai cita maksājuma sociālās apdrošināšanas ietvaros valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta piešķiršana un apmērs nav atkarīgs no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, to apmēra vai apdrošināšanas stāža, proti, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji nav veidojuši uzkrājumu, veicot iemaksas sociālās apdrošināšanas budžetā. Līdz ar to ieslodzījuma vietā esošās personas ar invaliditāti, kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa un kurām tiek izmaksāta invaliditātes pensija, nav vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Jāņem vērā arī tas, ka kopš sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 stāšanās spēkā situācija ieslodzīto pamatvajadzību apmierināšanā ieslodzījuma vietās ir uzlabojusies, piemēram, ieslodzītajiem ir pieejama sociālā darbinieka palīdzība, un veselības aprūpe ieslodzījuma vietā ir iekļauta vispārējā veselības aprūpes sistēmā. 16.2. Izvērtējot to, vai vienādos un salīdzināmos apstākļos ir personas ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa, un personas ar invaliditāti, kuras neatrodas ieslodzījuma vietā un kurām tiek izmaksāts piešķirtais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, Satversmes tiesa norāda, ka brīvībā esošām personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt dažāda veida sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus no valsts un pašvaldības. Taču brīvībā esošajām personām ar invaliditāti sociālā nodrošinājuma pabalsts un pašvaldības sniegtā sociālā palīdzība bieži vien ir vienīgais avots visu pamatvajadzību apmierināšanai, tostarp invaliditātes seku mazināšanai, bet ieslodzīto pamatvajadzības, tostarp mājoklis, apģērbs (nepieciešamības gadījumā arī atklātajos cietumos), uzturs, veselības aprūpe, vismaz minimālā līmenī tiek apmierinātas par valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to šīs personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. 16.3. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka pret divām citām personu grupām, kas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, proti, ieslodzījuma vietā esošām personām ar invaliditāti un citiem ieslodzītajiem, tiktu pieļauta vienāda attieksme saņemamo pakalpojumu un materiālā nodrošinājuma ziņā. Kā Satversmes tiesa jau secināja, normatīvais regulējums, kas nosaka ieslodzīto personu pamatvajadzību apmierināšanas kārtību un saņemamo pakalpojumu, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu, apjomu, paredz iespējas nodrošināt katram ieslodzītajam tieši viņam nepieciešamos pakalpojumus. Tāpat personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 25. panta pirmās daļas 1. punktu. Tādējādi nevar atzīt, ka pret abām minētajām personu grupām, kas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, tiktu pieļauta vienāda attieksme. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam.