17. Article

Satversmes tiesa piekrīt Tiesībsarga viedoklim, ka attiecībā uz ieslodzīto personu ar invaliditāti atrašanos pilnā valsts apgādībā normatīvais regulējums nošķirams no faktiskās situācijas. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētā norma per se neierobežo Satversmes 91. un 109. pantā noteiktās personu pamattiesības. Tāpat ir secināts, ka principā ieslodzītie atrodas pilnā valsts apgādībā. Taču tas nenozīmē, ka izņēmuma kārtā nevarētu secināt, ka atsevišķai personai kādā konkrētā situācijā tomēr nav nodrošināta pilna valsts apgādība, piemēram, valsts resursu trūkuma dēļ. Tādējādi personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu īstenojamas tiesību normu piemērošanas procesā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai un administratīvajām tiesām izvērtējot, vai konkrētais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējs, kurš nonācis ieslodzījuma vietā, faktiski atrodas pilnā valsts apgādībā, proti, vai tiek apmierinātas visas viņa pamatvajadzības, tostarp arī tās, kuras saistītas ar invaliditātes seku mazināšanu. Tā Administratīvā rajona tiesa savā 2009. gada 13. februāra lēmumā lietā Nr. A42559308 / A2403-09/3 norādīja, ka tai jānoskaidro jēdziena "pilna valsts apgādība" saturs attiecībā uz personu ar invaliditāti, un secināja, ka konkrētajā gadījumā pieteicēja pamatvajadzības tiek apmierinātas un viņš atrodas pilnā valsts apgādībā "pretēji tiem gadījumiem, kad ieslodzījuma vietā atrodas invalīds, kuram nepieciešama tāda sociālā un medicīniskā palīdzība, kuru valstij ierobežoto līdzekļu dēļ nav iespējams sniegt par saviem budžeta līdzekļiem" (sk. Administratīvās rajona tiesas 2009. gada 13. februāra lēmuma lietā Nr. A42559308 / A2403-09/3 9. un 11. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas piemērotājs, izvērtējot visus apstākļus, varētu secināt arī to, ka ieslodzījuma vietā esošai personai tomēr nav nodrošināta pilna valsts apgādība. Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, valstij ieslodzīto personu pamatvajadzību apmierināšana vismaz minimālā līmenī ir jānodrošina. Līdz ar to arī jautājums, vai Pieteikuma iesniedzējs ir pilnā valsts apgādībā, izšķirams apstrīdētās normas piemērošanas procesā, nevis Satversmes tiesā. Administratīvā rajona tiesa (Jelgavas tiesu nams) informējusi Satversmes tiesu, ka tās tiesvedībā ir administratīvā lieta Nr. A420514911, kas ierosināta pēc Pieteikuma iesniedzēja pieteikuma par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2011. gada 19. aprīļa lēmuma Nr. 09-5/5243 atcelšanu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris