2. Article

Pieteikuma iesniedzējs Andrejs Klišins (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) norāda, ka 2004. gada 21. oktobrī viņam piešķirta III invaliditātes grupa, bet kopš 2010. gada 20. septembra - II invaliditātes grupa bez termiņa ierobežojuma. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2010. gada 22. februāra lēmumu Nr. 10436 viņam piešķirts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Tā izmaksa esot pārtraukta saskaņā ar apstrīdēto normu, jo Pieteikuma iesniedzējs atrodoties ieslodzījuma vietā. Arī administratīvā tiesa neesot apmierinājusi viņa pieteikumu par viņam piešķirtā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksāšanu. Pieteikumā norādīts, ka jēdziens "pilna valsts apgādība" jāsaprot tādējādi, ka "personai nevajag naudu sevis uzturēšanai", taču to nevar attiecināt uz personām ar invaliditāti, jo valsts nenodrošina invaliditātes seku samazināšanu un netiek apmierinātas personu ar invaliditāti īpašās vajadzības. Personas ar invaliditāti, atrodoties ieslodzījuma vietā, neesot pilnā valsts apgādībā, tāpēc tām esot izmaksājams valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņam nav naudas, lai samaksātu LVL 0,50 par katru valsts kompensējamo zāļu recepti. Viņam neesot arī līdzekļu, par ko nosūtīt vēstules radiniekiem, iegādāties apģērbu, apavus un citus nepieciešamos priekšmetus, maksāt par iztērēto elektroenerģiju (tāpēc neesot iespējas skatīties televizoru), izgatavot dokumentu kopijas, atvaļinājuma laikā apmeklēt ārstus un iegādāties ārsta izrakstītās zāles. Līdz ar to apstrīdētā norma liedzot Pieteikuma iesniedzējam Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Savukārt savos papildu paskaidrojumos Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķis ir invaliditātes seku samazināšana, nevis personas pamatvajadzību (piemēram, ēdiens, apģērbs, mājoklis) apmierināšana. Ieslodzījuma vietu pārvaldei neesot līdzekļu invaliditātes seku mazināšanai, tāpēc ieslodzīto invalīdu vajadzības netiekot apmierinātas. Līdz ar to neesot pamata pārtraukt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksu personām, kuras atrodas ieslodzījuma vietā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam, jo bez objektīva un saprātīga pamata paredz atšķirīgu attieksmi pret divām personu grupām. Proti, personas, kuru apdrošināšanas stāžs ir garāks par trim gadiem un kurām piešķirta invaliditātes pensija, to varot saņemt arī tad, ja atrodas ieslodzījuma vietā, savukārt ieslodzījuma vietā esošās personas, kurām piešķirts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, to nevarot saņemt. Tāpat apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un kurām valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa pārtraukta, un personām ar invaliditāti, kuras atrodas brīvībā un var saņemt dažāda veida sociālo palīdzību. Savukārt pret ieslodzījumā esošām personām ar invaliditāti un bez invaliditātes nepamatoti esot paredzēta vienāda attieksme, lai gan šīs personu grupas atrodoties atšķirīgos apstākļos.