4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka valstij ir pienākums izveidot tiesību uz sociālo nodrošinājumu efektīvu realizēšanas mehānismu. Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā normā lietotā jēdziena "pilna valsts apgādība" iztulkošana ir tiesību piemērotāju ziņā. Kaut arī normatīvie akti tieši nenosakot, ka ieslodzītie ir pilnā valsts apgādībā, saskaņā ar tiesu praksi ieslodzījuma vietās esošās personas esot uzskatāmas par tādām, kas atrodas pilnā valsts apgādībā. Tieslietu ministrija norāda, ka atbilstoši normatīvajiem aktiem visiem ieslodzītajiem bez izņēmuma tiek apmierinātas viņu ikdienas pamatvajadzības, proti, nodrošināts "pagaidu mājoklis" (ar to saprotot noteiktu dzīvojamo telpu ieslodzījuma vietā), uzturs, sadzīves lietas, komunālie pakalpojumi, kā arī veselības aprūpe. Arī atklāta tipa cietumā ieslodzītie tiekot nodrošināti ar apģērbu un apaviem. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz sociālo nodrošinājumu jau tiekot īstenotas. Ja papildus valsts sniegtajam nodrošinājumam ieslodzījuma vietā Pieteikuma iesniedzējam piešķirtu arī sociālās palīdzības sistēmas pakalpojumus, viņš no valsts saņemtu divkāršu aprūpi. Šāda attieksme atšķirtos no attieksmes pret personām ar invaliditāti, kuras atrodas brīvībā, kā arī radītu papildu slogu budžetam kopumā. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot sabiedrības interesēs novērst divkāršu valsts aprūpi ieslodzītajām personām, kuras jau atrodas pilnā valsts apgādībā. Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai un atbilstot arī samērīguma principam. Persona ar invaliditāti, kura atrodas ieslodzījuma vietā, esot pilnā valsts apgādībā un neesot pielīdzināma personai ar invaliditāti, kura neatrodas ieslodzījuma vietā. Līdz ar to šādā situācijā esot pieļaujama un pat nepieciešama atšķirīga attieksme pret minētajām personu grupām. Likumdevējs paralēli valsts pienākumam nodrošināt ieslodzītajiem noteiktas sociālās garantijas esot paredzējis arī ieslodzīto tiesības pašiem apmaksāt viņiem nepieciešamos speciālos pakalpojumus. Ieslodzīto apgādes sistēma esot izveidota pēc tāda principa, ka primārās nepieciešamības preces un pakalpojumus nodrošina valsts, bet ekskluzīvāki pakalpojumi vai īpašu tiesību izmantošana ir apmaksājama no ieslodzīto pašu līdzekļiem. Tieslietu ministrija norāda, ka invaliditātes pensiju apdrošināšanai nepieciešamais minimālais stāžs - trīs gadi - ir ļoti minimāla prasība, kurai jābūt izpildītai, lai persona pretī saņemtu plašu un ilglaicīgu sociālo pakalpojumu - invaliditātes pensiju. Invaliditātes pensiju sistēma un valsts sociālo pabalstu sistēma neesot savstarpēji salīdzināmas sistēmas. Analoģiski apstrīdētajai normai Pabalstu likuma 20. panta otrā un piektā daļa paredzot, ka tiek pārtraukta pabalstu izmaksa par bērnu, ja viņš tiek ievietots valsts, pašvaldības vai privātā bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē un atrodas pilnā tās apgādībā vai tiek nodots audzināšanā audžuģimenei. Savukārt personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalsta izmaksa tiek pārtraukta, kad tā tiek ievietota valsts vai pašvaldības ilgstošas sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas institūcijā. Līdz ar to apstrīdētā norma sistēmiski iederoties likumdevēja noteiktajā kārtībā, kas paredz, ka pabalstu izmaksa pārtraucama izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem analoģiskos gadījumos. Ņemot vērā minēto, Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 109. pantam.