1. Article

Noteikumos lietotie termini 1.1. Alternatīvais statuss – statuss, kas Latvijas Republikā tiek piešķirts patvēruma meklētājam, kurš iesniedzis iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Alternatīvo statusu var piešķirt personai, ja ir pamats uzskatīt, ka šai personai tās pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē (ja persona ir bezvalstnieks) draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās pret to vai tās pazemojoša sodīšana vai arī gadījumos, kad ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ šai personai nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties savas pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē (ja persona ir bezvalstnieks). 1.2. Atkarīga persona – šo saistošo noteikumu izpratnē persona, kurai ir spēcīga tieksme un pieradums lietot vienu vai vairākas atkarību izraisošas vielas – alkoholu, narkotikas u.c., kā arī persona, kurai ir izveidojusies atkarība no azartspēlēm vai datoratkarība, par ko saņemts kompetenta speciālista slēdziens. 1.3. Bartela indekss – personas pašaprūpes un mobilitātes spēju izvērtēšanas sistēma. 1.4. Bāriņtiesa – šo saistošo noteikumu izpratnē Ventspils pilsētas bāriņtiesa. 1.5. Bērns – persona līdz 18 gadu vecumam. 1.6. Dienas aprūpes centrs – institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas personām ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem, bērniem no trūcīgām ģimenēm un ģimenēm, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, kā arī personām, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju. 1.7. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija – sociālā institūcija, kas nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju. 1.8. Institūcija – šo saistošo noteikumu izpratnē sociālā institūcija, kas nodrošina personai sociālos pakalpojumus atbilstoši personas sociālajām vajadzībām (dienas aprūpes centrs, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, krīzes centrs, naktspatversme). 1.9. Klients (sociālo pakalpojumu saņēmējs) – persona, kas saņem sociālos pakalpojumus. 1.10. Krīze – šo saistošo noteikumu 7.5.punkta izpratnē emocionālā, psihiskā līdzsvara zaudēšana; cilvēka stāvoklis, ko izraisījis ārējs notikums, kuru indivīds uztver kā sev fundamentāli svarīgu zaudējumu vai iespējamu zaudējumu. 1.11. Krīzes centrs – sociāla institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušām personām. 1.12. Krīzes situācija sociālajā darbā – situācija, kad kāda ģimene (persona) nav spējīga dzīvot tā, lai nodrošinātu savu pamatvajadzību apmierināšanu. 1.13. Līdzatkarība – ģimenē pastāvošs disfunkcionāls stāvoklis, kurš galvenokārt radies, ģimenes locekļiem adaptējoties ģimenes problēmai (atkarībai). 1.14. Līdzdarbības pienākums – klienta aktīva darbība ar mērķi attīstīt sociālo problēmu risināšanas prasmes, lai uzlabotu patstāvīgas funkcionēšanas spējas un veicinātu personas iekļaušanos sabiedrībā. 1.15. Mazaizsargātas sociālās grupas – cilvēku kopums, kas bez sabiedrības atbalsta nespēj apmierināt savas pamatvajadzības. 1.16. Naktspatversme – sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina naktsmītni, vakariņas un personiskās higiēnas iespējas. 1.17. Pamatvajadzības – ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība. 1.18. Personas deklarētā dzīvesvieta – jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. 1.19. Sociālais darbs – profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt un atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus. 1.20. Sociālā funkcionēšana sociālajā darbā – indivīda sociālās darbības un sociālo vajadzību realizācijas izpausme. 1.21. Sociālā riska ģimene – ģimene, kurā netiek nodrošināta bērna attīstībai labvēlīga vide, tajā skaitā emocionālās vajadzības, kā arī netiek apmierinātas bērna pamatvajadzības. Tā ir ģimene, kurā ir kāds no sociāliem riskiem, piemēram, vardarbība, atkarības problēmas, antisociāla uzvedība, nelabvēlīgi bērnu audzināšanas apstākļi, bērna izglītības un veselības pamešana novārtā. 1.22. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi – pasākumu kopums, ko veic profesionāļu komanda, kas vērsts uz sociālo prasmju atjaunošanu un uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. 1.23. Sociālo pakalpojumu sniedzējs – persona, kas sniedz sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumus. 1.24. Sociālie pakalpojumi – sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija, profesionālā rehabilitācija un sociālais darbs, kas atbilst personas vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina personas iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. 2