11. Article

Satversmes 92. panta pirmais un otrais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai un Saeimai ir atšķirīgi viedokļi par dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa saistību ar Satversmes 92. pantu. 11.1. Pieteikuma iesniedzēja ir norādījusi uz Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2008-09-0106, kurā Satversmes tiesa atzinusi, ka princips nullum crimen, nulla poena sine lege (personu var atzīt par vainīgu un sodu var piemērot tikai par tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par noziedzīgu) izriet no Satversmes 92. panta otrā teikuma vārdiem "saskaņā ar likumu" (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.2. punktu). Tomēr jāņem vērā, ka šī atziņa ir pamatota ar minētā tiesību principa saturu un Satversmes 92. panta otrajā teikumā lietotiem vārdiem. Tādējādi tā pati par sevi nevar kalpot par pamatu apgalvojumam, ka visi ar tiesvedību saistītie tiesību principi, kuri nav expressis verbis ietverti Satversmē, izriet no Satversmes 92. panta otrā teikuma. Ikvienas personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā ir nostiprinātas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92.panta pirmo teikumu, ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens interpretējams kopsakarā ar Satversmes 6. nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ietver taisnīga tiesas procesa garantijas. Lai noskaidrotu Satversmes 92. panta jēgu, tas jāaplūko sasaistē ar citām Satversmes normām. No Satversmes 1. panta izriet virkne tiesiskas valsts principu, tostarp arī tiesiskuma princips, kas prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu, un lai ikviena kriminālprocesa, civilprocesa un administratīvā procesa rezultāts būtu taisnīgs (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu). Satversmes tiesa arī norādījusi, ka "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē taisnīgu lietas izskatīšanu. Tā kā tiesas darba rezultāts ir tiesas spriedums, tad ar jēdzienu "taisnīga tiesa" galvenokārt tiek saprasts jēdziens "taisnīgs spriedums" (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu). No Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu daļu un 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 9. un 10. punktu). Satversmes 92. panta aspektā likumdevēja pozitīvais pienākums ir pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās tiesību normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākas savstarpēji saistītas tiesības, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu un tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet arī valsts pienākums paredzēt tiesiskās garantijas, kas nodrošina tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanu lietu izspriešanā. 11.2. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu vai 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās cilvēktiesību normas. Ar to palīdzību iespējams konkretizēt attiecīgo pamattiesību tvērumu un precīzāk noskaidrot to saturu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Tiesības uz taisnīgu tiesu ir nostiprinātas dažādos starptautiskos cilvēktiesību aktos, citastarp ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā. Minētā panta septītā daļa paredz dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu kā vienu no garantijām, kas nodrošina tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu. Tas norāda, ka dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips uzskatāms par tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļu. Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips ir viena no šādām specifiskajām garantijām, kas saistīta ar tiesībām uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā (sk. Nowak M. U.N. Covenant on Civil and Political Rights, CCPR Commentary 2nd rev. ed., N.P. Engel, Publisher, 2005, pp. 355 - 357; Weissbrodt D. The Right to a Fair Trial. Articles 8, 10 and 11 of the Universal Declaration of Human Rights. Martinus Nijhoff Publishers, 2001, pp. 74 - 75). Juridiskajā literatūrā šis princips aprakstīts kā neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, kas nodrošina tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanu, piemērojot personai atbildību par krimināltiesiska rakstura pārkāpumiem (sk. Reid K. A Practitioner's Guide to the European Convention on Human Rights, 3rd ed., Sweet & Maxwell, 2008, pp. 108 - 110; Clayton R. and Tomlinson H. The Law of Human Rights. Oxford University Press, 2000, pp. 612 - 614). Arī U. Krastiņš norādījis, ka dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips izriet no plašāka tiesību principa - taisnīguma principa (sk. lietas materiālu 119. lpp.). Satversmē nav izvērsti atrunātas no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošās specifiskās garantijas krimināllietās, izņemot nevainīguma prezumpciju un tiesības uz advokāta palīdzību. Tomēr Satversmes tiesas sniegtā Satversmes 92. panta interpretācija ļauj secināt, ka pārējās šāda veida garantijas ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā lietotā jēdziena "taisnīga tiesa" saturā. Līdz ar to dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips izriet no Satversmes 92. panta pirmā teikuma.