2. Article

Latvijas Republikas Administratīvā rajona tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja), izskatot lietu Nr. A420568610, kas ierosināta pēc V. Ļebedeva pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2010. gada 14. janvāra lēmuma Nr. 22.4/1777 atcelšanu, secināja, ka likuma "Par akcīzes nodokli" 33. panta piektās un septītās daļas vārdi "un soda naudu saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām"" (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta otrajam teikumam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Septītā protokola 4. pantam, un pieņēma lēmumu vērsties Satversmes tiesā. Administratīvajā rajona tiesā izskatāmās lietas ietvaros esot konstatēts, ka V. Ļebedevs saukts pie administratīvās atbildības par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - APK) 201.12 pantā paredzētā pārkāpuma - kontrabanda - izdarīšanu, nosakot naudas sodu 70 latu apmērā un konfiscējot 1180 paciņas cigarešu. Valsts ieņēmumu dienests esot veicis arī nodokļu auditu, kura rezultātā V. Ļebedevam papildu nomaksai budžetā aprēķināts nenomaksātais akcīzes nodoklis 1133,51 lats, soda nauda 566,76 lati un nokavējuma nauda 45,34 lati. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas ļaujot personu sodīt saskaņā ar divām tiesību normām. APK 201.12 pantā paredzētais administratīvais sods un likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantā noteiktā soda nauda tiekot piemērota par vienu un to pašu pārkāpumu, t.i., nedeklarētu akcīzes preču ievešanu valstī, apejot muitas kontroli un nesamaksājot nodokli. Tādējādi apstrīdētās normas nonākot pretrunā ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības (turpmāk arī - ne bis in idem) principu, kas izriet no Satversmes 92. panta un Konvencijas Septītā protokola 4. panta. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Konvencijas Septītā protokola 4. panta pirmā daļa nosaka personas tiesības netikt divreiz tiesātai un sodītai par vienu un to pašu nodarījumu. Gan APK 201.12 pantā paredzētais administratīvais sods, gan likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantā paredzētā soda nauda esot uzskatāmi par kriminālsodiem Konvencijas izpratnē, jo to mērķis ir sodīt pārkāpēju un novērst citu pārkāpumu izdarīšanu. Konvencijas Septītā protokola 4. pants esot saprotams tādējādi, ka tas aizliedzot apsūdzēt vai tiesāt par otru "nodarījumu" tiktāl, ciktāl tas izceļas no identiskiem faktiem vai faktiem, kas ir tie paši. Izejas punkts jautājumā, vai abu sodu piemērošana tiek balstīta uz faktiem, kas ir tie paši vai būtībā tie paši, esot abu procesu noslēguma lēmumos ietvertais faktu konstatējums. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips izriet arī no Satversmes 92. panta otrā teikuma. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92. panta otrā teikuma vārdus "saskaņā ar likumu", esot atzinusi, ka tie ietver ne vien nevainīguma prezumpciju, bet arī citus tiesību principus. Pieteikuma iesniedzēja secina, ka šī norma ietver arī dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu. Tāpēc apstrīdētās normas neatbilstot ne vien Konvencijas Septītā protokola 4. pantam, bet arī Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Apstāklis, ka dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips nav tieši minēts Satversmes 92. panta tekstā, neesot pietiekams, lai uzskatītu, ka tas neietilpst šā panta tvērumā, un šis princips neapšaubāmi esot tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa.