6. Article

Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID) - uzskata, ka APK 201.12 pants un likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pants paredz divus sodus par diviem atšķirīgiem pārkāpumiem. Tādējādi apstrīdētās normas nenonākot pretrunā ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu. VID norāda, ka likumā "Par nodokļiem un nodevām" paredzētā soda nauda ir obligāts maksājums, kas tiek uzlikts nodokļu revīzijas (audita) rezultātā par budžetā iemaksājamās nodokļa summas samazināšanu vai no budžeta atmaksājamās nodokļa summas palielināšanu nodokļu administrācijai iesniegtajās vai iesniedzamajās nodokļu deklarācijās vai ko nodokļu administrācija aprēķina gadījumā, kad nodokļu maksātājs nodokļu deklarācijas precizējumu un deklarācijā precizēto nodokļa maksājumu veic pēc tam, kad saņemts paziņojums par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu vai lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanas nosacījumu maiņu. Pieņemot regulējumu par soda naudu, likumdevēja mērķis esot bijis disciplinēt nodokļu maksātājus un novērst budžetā maksājamās summas nepamatotu samazinājumu vai no budžeta atmaksājamās summas palielinājumu, tādējādi sekmējot nodokļu maksāšanu budžetā atbilstoši likumiem. Līdz ar to tiekot aizsargātas sabiedrības intereses attiecībā uz sociālajiem un ekonomiskajiem pasākumiem, kas vērsti uz personu pamattiesību nodrošināšanu un valsts funkciju veikšanu. Likumdevējs esot paredzējis nodokļu maksātājiem iespēju labprātīgi izpildīt saistības pret valsts budžetu līdz nodokļu audita uzsākšanas dienai, nemaksājot soda naudu. Savukārt attiecībā uz APK 201.12 pantā paredzēto administratīvo atbildību VID norāda, ka administratīvais sods tiek piemērots, lai sodītu personu par tās izdarīto pārkāpumu un atturētu to un citas personas no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Lai izvērtētu administratīvā pārkāpuma (kontrabandas) sastāvu, esot nepieciešams konstatēt preču prettiesisku ievešanu vai izvešanu. Pārkāpuma objektīvā puse esot personas darbība, kas var radīt kaitīgas sekas. Nodokļu ieņēmumu zaudējumiem, kurus rada kontrabanda, esot pakārtota nozīme konkrētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. No minētā VID secina, ka APK 201.12 pantā paredzēta atbildība par personas izdarīto pārkāpumu uz muitas robežas, t.i., saistībā ar muitošanai pakļauto preču pārvietošanu pāri muitas robežai, apejot muitas kontroli vai no tās noslēpjot un nedeklarējot minētās preces. Savukārt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pants paredzot atbildību par tādām darbībām ar akcīzes precēm, kuru rezultātā tiek samazināta budžetā iemaksājamā nodokļu summa. ECT esot atzinusi, ka Konvencijas Septītā protokola 4. pantā ietverts aizliegums apsūdzēt vai tiesāt par otru "nodarījumu" tiktāl, ciktāl tas izceļas no identiskiem faktiem vai faktiem, kas pēc būtības ir tie paši. Jautājumu, vai fakti ir tie paši vai pēc būtības tie paši, atspoguļojot attiecīgā procesa noslēguma lēmumā konstatēto faktisko apstākļu kopums. Turklāt ECT esot atzinusi, ka uzrēķins par nenomaksātajiem nodokļiem un kriminālatbildība par nodokļu nemaksāšanu nerada dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa pārkāpumu. VID uzskata, ka izskatāmajā lietā abi sodi piemēroti, pamatojoties uz atšķirīgiem faktiem, un ar tiem tiekot aizsargātas atšķirīgas tiesiskās intereses, tādējādi neesot saskatāms dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa pārkāpums.