6. Article

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā nostiprināto principu pārkāpums Uz pašvaldības iestādēm un amatpersonām kā pastarpināto pārvaldi ir attiecināmi Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktie pārvaldes principi. Valsts pārvaldes iekārtas likuma mērķis ir nodrošināt, lai valsts pārvalde, tajā skaitā pašvaldība, darbotos demokrātiski, tiesiski, efektīvi, atklāti un sabiedrībai pieejami. "No demokrātijas virsprincipiem izriet valsts varas leģitimitātes princips, kas nodrošina, ka suverēnās valsts varas nesējai - tautai - ir jābūt ietekmei uz lēmumu pieņemšanu valstī. Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, tās avotam. Citiem vārdiem, valsts varai ir jābūt tautas leģitimētai." (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 3.novembra spriedumu lietā Nr. SKA-5/2006, 10.1.punkts). Savukārt priekšnoteikums valsts varas, tai skaitā vietējās pašvaldības un tās amatpersonu, it sevišķi vadītāju, leģitimācijas un attiecīgi tautas uzticības saglabāšanai ir izvairīšanās no tādām situācijām, kad suverēnās valsts varas nesējai - tautai var rasties pamatotas šaubas par attiecīgas amatpersonas darbību, nevis valsts, bet savās personiskajās interesēs. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta trešo daļu valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, savukārt 10.panta ceturtā daļa nosaka, ka valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot pārvaldes funkcijas, nav savu interešu. Savukārt speciālā likuma "Par pašvaldībām" 3.pantā noteikts, ka vietējās pašvaldības domei un tās izveidotajām institūcijām ir pienākums ievērot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmā daļa paredz, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, savukārt 10.panta piektā un septītā daļa uzliek pienākumu valsts pārvaldei ievērot savā darbā labas pārvaldības principu, kas ietver atklātību pret sabiedrību. Ja par amatpersonas objektivitāti pastāv pamatotas šaubas, tad saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem pašai amatpersonai ir pienākums nepiedalīties lēmuma pieņemšanā, turklāt šis pienākums attiecas uz jebkuru lēmuma pieņemšanas stadiju (sk. Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 25.augusta spriedumu Nr. SKA-205, 9. punkts). Gadījumā, ja amatpersona apzinās vai tai vajadzētu apzināties, ka piedalīšanās lēmumu pieņemšanā jebkurā stadijā varētu izraisīt sabiedrības šaubas par iespējamu šīs amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru ieinteresētību attiecīgā lēmuma pieņemšanā, tad pašai amatpersonai ir pienākums paziņot par to, ka tā nevar piedalīties attiecīgā lēmuma pieņemšanā (likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 21.panta pirmā daļa), tādējādi nodrošinot objektivitāti un tiesiskumu. Šajā sakarā Aivaram Lembergam kā augsta ranga valsts amatpersonai bija jāapzinās, ka vairākos procesos, kuros viņš piedalījās kā valsts amatpersona, pastāv pamatotas šaubas par viņa objektivitāti un neesamību interešu konflikta situācijā. Līdz ar to, ievērojot iepriekš minētās tiesību normas, Aivaram Lembergam pašam bija jāveic visas nepieciešamās darbības, lai nepiedalītos šādu lēmumu pieņemšanā, tai skaitā arī informēt augstākas amatpersonas par interešu konflikta situācijas iespējamību, ko Aivars Lembergs nav izdarījis. Tādējādi Aivars Lembergs ir pārkāpis arī augstākminētos Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā nostiprinātos pārvaldes principus. Aivars Lembergs pretēji varas leģitimitātes principam nav nodrošinājis tādu faktisko stāvokli, kas izslēgtu Latvijas tautas pamatotas šaubas par viņa kā Ventspils pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētāja darbību ārpus interešu konflikta.