15. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās uzdevums nav aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu, tomēr Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esamību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu un 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Turklāt, vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētā norma izteikta šobrīd spēkā esošajā redakcijā, lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2009-85-01 noteikto. Arī Saeima un Tieslietu ministrija norādījusi, ka pēc šā sprieduma spēkā stāšanās ar tieslietu ministra rīkojumu izveidotā pastāvīgā darba grupa Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei lēmusi par atbilstošāko regulējumu, kas nodrošinātu pušu procesuālo tiesību saprātīgu līdzsvaru, kā arī procesuālo ekonomiju un efektivitāti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 98. lpp. un 2. sēj. 4. lpp.). Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka likumdošanas procesa ietvaros ir veikts atbilstošs izvērtējums, izvēloties saudzējošāko leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli.