16. Article

Izvērtējot to, vai ierobežojums ir atbilstošs, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kurām pamattiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošajām tiesībām - personas tiesībām uz pārsūdzību vai personas tiesībām uz efektīvu un savlaicīgu lietas izskatīšanu - konkrētajā situācijā dodama priekšroka. 16.1. Iespējas atkārtoti iesniegt pieteikumus un blakus sūdzības par tiesas lēmumiem prasības nodrošināšanas jautājumos nesamērīgi novilcinātu lietas izskatīšanu pēc būtības. Tiesības iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ne tikai pagarinātu konkrētās civillietas izskatīšanu pēc būtības, bet arī noslogotu augstāka līmeņa tiesas. Līdz ar to varētu tikt aizskartas ne tikai konkrētās civillietas pušu, bet arī citu personu tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā laikā. 16.2. Satversmes tiesa uzskata, ka, izvērtējot apstrīdētās normas samērīgumu, jāņem vērā arī tas, kā nepārsūdzamais tiesas lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiek pieņemts. Tiesa lēmumu par prasības nodrošināšanu pieņem ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc lietas ierosināšanas (Civilprocesa likuma 140. panta pirmā daļa) vai dažkārt pat pirms lietas ierosināšanas (Civilprocesa likuma 139. pants), iepriekš par šā jautājuma izskatīšanu nepaziņojot atbildētājam un citiem lietas dalībniekiem. Tātad atbildētājs par šāda lēmuma pieņemšanu iepriekš nav informēts un viņam nav iespēju izteikt savus iebildumus pret to. Savukārt jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiek izskatīts tiesas sēdē 30 dienu laikā pēc attiecīga pieteikuma saņemšanas un iepriekš par to tiek paziņots lietas dalībniekiem (Civilprocesa likuma 140. panta devītā daļa). Tādējādi, ievērojot sacīkstes principu, abām pusēm ir līdzvērtīgas iespējas līdz tiesas sēdei sagatavot un tiesas sēdē argumentēti pamatot savu viedokli: atbildētājam - par to, ka prasības nodrošinājuma atcelšana neapdraudēs sprieduma izpildi, bet prasītājam - par to, kāpēc prasības nodrošinājuma atcelšana nav pieļaujama. Ar prasītāja viedokli tiesa iepazīstas un to izvērtē divreiz: pirmkārt, pēc prasītāja pieteikuma pieņemot lēmumu par prasības nodrošināšanu un, otrkārt, izskatot atbildētāja pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Lēmums par prasības nodrošināšanu tiek pieņemts, balstoties tikai uz vienas puses, proti, prasītāja argumentiem, bet, pieņemot lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, tiek ņemti vērā abu pušu argumenti. Saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem tiesas sēde notiek, ievērojot sacīkstes principu, proti, abām pusēm ir vienlīdzīgas iespējas iesniegt dokumentus, izteikt savu viedokli tiesas sēdē, saņemt kvalificētu juristu palīdzību. Tādējādi, lai gan apstrīdētajā normā nav paredzēta iespēja pārsūdzēt lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, tomēr, lemjot par šo jautājumu, tiek nodrošināts pienācīgs tiesas process. 16.3. Pieteikuma iesniedzēja sava viedokļa pamatošanai minējusi arī citus argumentus. Pirmkārt, Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka tiesības iesniegt jaunu pieteikumu par prasības nodrošināšanu nevar uzskatīt par tādām, kas aizvietotu iespēju pārsūdzēt prasītāju neapmierinošo tiesas lēmumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.). Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka prasītāja tiesības atkārtoti iesniegt pieteikumu par prasības nodrošināšanu ir garantija, ko viņam likums paredz tādā gadījumā, ja atbildētājs pēc prasības nodrošinājuma atcelšanas nerīkojas godprātīgi. Turklāt atbildētājam nav tiesību pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības nodrošināšanu, bet ir vienīgi tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Otrkārt, Pieteikuma iesniedzējas minētais apstāklis, ka, iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, maksājama valsts nodeva (sk. lietas materiālu 1. sēj. 12. lpp.), nav pietiekams iemesls tam, lai noteiktu iespēju pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Prasības nodrošināšana ne tikai paaugstina iespēju, ka spriedums būs izpildāms, bet arī būtiski ierobežo atbildētāja iespējas rīkoties ar savu mantu un var apgrūtināt vai pat padarīt neiespējamu komersanta normālu darbību. Tādējādi valsts nodeva motivē prasītāju izvērtēt, vai prasības nodrošināšana patiesi ir nepieciešama. Treškārt, Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka tiesas lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, kuru prasītājs nevar pārsūdzēt, pēc būtības ir līdzīgs lēmumam, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu un kuru prasītājs var pārsūdzēt, tāpēc nav saprātīgi vienu no šiem lēmumiem pakļaut, bet otru nepakļaut augstāka līmeņa tiesas kontrolei (sk. lietas materiālu 1. sēj. 12. lpp.). Kā jau minēts, Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2009-85-01 secināja, ka nav jābūt pārsūdzamiem abiem lēmumiem, kaut arī seku ziņā tie ir līdzīgi, un norādīja, ka atbildētājam jābūt tiesībām pārsūdzēt vai nu tiesas lēmumu, ar kuru prasība nodrošināta, vai lēmumu, ar kuru noraidīts viņa pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros var izvēlēties pēc paša ieskata efektīvāko normatīvā regulējuma variantu. Turklāt nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas arguments, ka apstrīdētā norma rada tādu situāciju, ka tiesa tiek mudināta likumu interpretēt un faktus vērtēt vienpusīgi, jo "vieglāk" un "drošāk" ir lemt par labu atbildētājam, proti, pieņemt nepārsūdzamu lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13. lpp.). Kā liecina Tieslietu ministrijas sniegtā informācija, no 2011. gada 1. oktobra, kad stājās spēkā apstrīdētā norma pašreizējā redakcijā, līdz 2012. gada 20. jūnijam tiesās tika izskatīti 67 pieteikumi par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Trīs pieteikumi tika apmierināti daļēji, bet 47 pieteikumi - noraidīti (prasības nodrošinājums tika saglabāts). Pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu tika apmierināts 17 gadījumos (sk. lietas materiālu 2. sēj. 6. lpp.). Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir lielāks nekā personas tiesībām noteiktais ierobežojums. Līdz ar to no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 141. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris