2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - akciju sabiedrība "Swedbank" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu, ciktāl tā neparedz prasītājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantam un attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju par spēkā neesošu no 2011. gada 28. jūlija. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011. gada 28. jūlija lēmumu tika atcelti prasības nodrošinājumi, kas bija noteikti pēc Pieteikuma iesniedzējas pieteikuma. Apstrīdētā norma liegusi Pieteikuma iesniedzējai pārsūdzēt šo lēmumu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu kvalitatīvi atšķiras no tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Turklāt, iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, vajagot samaksāt valsts nodevu 0,5 procentu apmērā no prasības summas, un tas būtiski ierobežojot prasītāja iespējas vairākkārt lūgt prasības nodrošināšanu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma noved pie neattaisnojamas pušu procesuālo tiesību nelīdzsvarotības, jo atbildētājam esot tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam varētu būt leģitīms mērķis - nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību. Taču ierobežojums neesot samērīgs ar leģitīmo mērķi, jo apstrīdētā norma neesot saudzējošākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Pieteikuma iesniedzēja arī uzskata, ka tiesas lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu, un lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu pēc būtības ir līdzīgi, tāpēc nav saprātīgi vienu no tiem pakļaut, bet otru nepakļaut augstāka līmeņa tiesas kontrolei. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma rada kaitējumu sabiedrībai kopumā. Ja tiesas lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ir pārsūdzams, bet lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu - ne, tad tiesa tiekot mudināta lemt par labu atbildētājam, proti, pieņemt nepārsūdzamu lēmumu. Apstrīdētās normas radītā "asimetriskā motivācija" esot sistēmiski nepareiza. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja Satversmes tiesai iesniedza viedokli, kurā citastarp uzsvērts, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums nav samērīgs ar leģitīmo mērķi, jo rada pušu procesuālo tiesību nelīdzsvarotību. Lieta esot izlemjama, ņemot vērā prasības nodrošinājuma atcelšanas institūta mērķi un prasības nodrošinājuma atcelšanas nozīmi tiesas procesā. Savukārt tam, ka jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiek izlemts tiesas sēdē un prasītājam ir tiesības izteikt savus iebildumus, neesot nozīmes.