3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pašreiz spēkā esošajā redakcijā izteikta ar mērķi uzlabot prasības nodrošināšanas regulējumu, vienlaikus pielāgojot to Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta spriedumā lietā Nr. 2009-85-01 (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2009-85-01) un 2010. gada 4.oktobra spriedumā lietā Nr. 2010-15-01 noteiktajam. Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu nosaka zināmus principus, kuri likumdevējam jāievēro, reglamentējot prasības nodrošināšanas kārtību. Taču Saeima uzskata, ka no šīs Satversmes normas neizriet obligāts pienākums procesuālajos likumos paredzēt prasītājam tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Tomēr Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentam, ka prasības nodrošinājuma atcelšana pēc būtības ir līdzīga atteikumam nodrošināt prasību. Tāpat Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas interpretācijai, ka procesuālās vienlīdzības principa jēgai atbilstu prasītāja un atbildētāja procesuālo tiesību mehāniska vienādošana. Atsevišķos gadījumos vienādas prasītāja un atbildētāja procesuālās tiesības varot ne vien nenodrošināt pušu procesuālo līdzsvaru, bet pat piešķirt priekšrocības tikai vienai pusei. Pušu procesuālo tiesību taisnīga līdzsvarošana sevī ietverot plašāku procesuālo tiesību jomu. Saeima norāda, ka prasītājam esot iespēja sniegt visus nepieciešamos argumentus un pierādījumus par prasības nodrošināšanas nepieciešamību, gan iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, gan arī atspēkojot atbildētāja iesniegto pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Saeima arī uzskata, ka pieteikuma par prasības nodrošinājuma atcelšanu izlemšana ir aplūkojama nevis izolēti, bet gan Civilprocesa likuma sistēmas ietvaros, kas paredz prasītāja tiesības lūgt nodrošināt prasību tikai tad, ja ir noteikti faktiski apstākļi, proti, ja ir pamatoti pierādīts, ka zināmu apstākļu dēļ tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Savukārt tad, ja lietas apstākļi ir mainījušies un vairs nav pamata uzskatīt, ka prasības nodrošinājums ir nepieciešams, katra puse varot lūgt prasības nodrošinājuma atcelšanu. Līdz ar to attiecīgais jautājums tiekot izlemts atkārtoti, objektīvi izvērtējot abu pušu iesniegtos pierādījumus un argumentus sacīkstes procesa ietvaros, kas vienlaikus nodrošinot pušu līdztiesību. Saeima norāda, ka civilprocesa mērķis ir panākt ātrāku civillietas iztiesāšanu pēc būtības. Arī apstrīdētās normas mērķis esot ierobežot tiesāšanos par jautājumiem, kas nav saistīti ar lietas izskatīšanu pēc būtības. Apstrīdētajā normā likumdevējs esot noteicis brīdi, kad prasītāja pieteiktā civilprocesuālā aizsardzības līdzekļa piemērošana ir pietiekami izvērtēta, proti, ja tiesa apmierina pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, tad prasītājs šo lēmumu pārsūdzēt nevar. Tādējādi apstrīdētā norma ļaujot nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, samazināt tiesas procesa novilcināšanas iespēju un tiesu noslogotību. Līdz ar to tiekot aizsargātas arī citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Atbildes rakstā norādīts, ka prasītājam saglabājas tiesības atkārtoti iesniegt pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Tas apstāklis, ka par šādu pieteikumu maksājama valsts nodeva, kā arī likumā noteiktais valsts nodevas apmērs neesot arguments tam, lai apstrīdētajā normā obligāti paredzētu prasītāja tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Savos papildu paskaidrojumos Satversmes tiesai Saeima norāda, ka līdz 2009. gada 1. martam, kad stājās spēkā 2009. gada 5. februāra likums "Grozījumi Civilprocesa likumā", Civilprocesa likuma 141. panta pirmā daļa paredzēja iespēju iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru apmierināts vai noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Grozījumi šajā normā esot saistīti ar grozījumiem Civilprocesa likuma 140. panta piektajā daļā, atbilstoši kuriem prasības nodrošinājuma atcelšanu var prasīt ar motivētu pieteikumu. Tādējādi atbildētājam esot uzlikts pienākums pamatot un pierādīt apgalvojumu, ka ir zudis prasības nodrošināšanas mērķis. Saeima arī norāda: ja likumdevējs saglabātu iespēju pārsūdzēt lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, tas dotu iespēju prasītājam izmantot nodrošinājuma līdzekli kā sankciju līdz brīdim, kad tiek izskatīta blakus sūdzība, kā arī novilcināt lietas izskatīšanu, jo attiecīgās tiesas tiesnesim lieta būtu jānosūta blakus sūdzības izskatīšanai. Novilcinot lietas izskatīšanu pēc būtības, prasītājs varētu prasīt, lai no atbildētāja tiek piedzīti likumiskie procenti vai līgumā paredzētie līgumsodi līdz sprieduma taisīšanai, ja tiesa taisītu prasītājam labvēlīgu spriedumu.