5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam. Jēdziens "taisnīga tiesa" ietverot sevī tiesiskai valstij atbilstošu procesu, proti, procesu, kas ir ne tikai taisnīgs, bet arī efektīvs. Civillieta esot jāizskata savlaicīgi, un lietas dalībniekiem piešķirtās tiesības jāizmanto labticīgi. Tiesībsargs norāda, ka civilprocesā ir nostiprināts pušu sacīkstes princips, kas paredz prasītājam un atbildētājam pienākumu pierādīt sava prasījuma pamatotību. Lūdzot nodrošināt prasību vai atcelt prasības nodrošinājumu, pusēm esot jāmotivē savs lūgums un jāiesniedz atbilstoši pierādījumi. Lai gan pamata prāvā prasības nodrošinājuma jautājumam esot sekundāra nozīme, arī šā jautājuma izskatīšanai jābūt pakļautai vispārējiem tiesvedībai izvirzītajiem principiem - taisnīgumam un savlaicīgumam. Pēc Tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tā mērķis ir nodrošināt ātrāku un efektīvāku lietu izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību. Tāpat esot ievērots arī samērīguma princips, jo likumdevējs Civilprocesa likuma 19. nodaļā, liedzot prasītājam apstrīdēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, iekļāvis līdzsvarojošu mehānismu, lai puses savu tiesību un pienākumu realizēšanā netiktu nostādītas nevienlīdzīgā situācijā. Proti, lai izvērtētu atbildētāja pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, puses tiekot aicinātas uz tiesas sēdi un tajā varot pilnībā realizēt savu aizstāvību garantētās sacīkstes ietvaros, iesniedzot pierādījumus un sniedzot paskaidrojumus klātienē. Tiesībsargs uzskata, ka, paredzot iespēju pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, tiktu novilcināta lietas izskatīšana pēc būtības. Turklāt ar prasības nodrošinājumu saistītie jautājumi tiktu nodoti izvērtēšanai pēc būtības jau trešo reizi. Tiesībsargs norāda, ka spēkā esošais regulējums samērīgi līdzsvaro divus Satversmes 92. panta elementus - procesuālo ekonomiju un procesuālo tiesību vienlīdzību, jo atkārtota jautājuma izskatīšana klātienē tiesas sēdē, piešķirot pusēm vienādas procesuālās tiesības, neierobežo viena lietas dalībnieka tiesības. Tiesas sēdes noteikšana esot gana saudzējošs mehānisms, lai prasītājam būtu iespēja panākt prasības nodrošinājuma saglabāšanu. Secinājumu daļa