7. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus: taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Valstij ir pienākums gan izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošina šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.1. un 8.2. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas, Satversmes 92. pants neparedz valstij pienākumu visās lietās paredzēt iespēju pārsūdzēt nolēmumu un valsts var ar likumu noteikt, cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 13.1. punktu). Tāpat Satversmes tiesa iepriekš norādījusi, ka civilprocess, kas nodrošina lietas taisnīgu un objektīvu izskatīšanu, ir taisnīgas tiesas elements un ietilpst Satversmes 92. panta saturā un tiesai arī lēmumi prasības nodrošinājuma jautājumos ir jāpieņem procesuālā kārtībā, kas atbilst Satversmes 92. pantam (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā 2009-85-01 10. un 11. punktu).