128. Article — vairākkārt ticis grozīts, apstrīdētās normas

joprojām ir spēkā to sākotnējā redakcijā. 2. Akciju sabiedrība "Kālija parks" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka 2011. gada 4. oktobrī Kurzemes apgabaltiesa saņēma tā prasības pieteikumu. Prasība celta pret vairākām privātpersonām. Kurzemes apgabaltiesa ar 2011. gada 11. oktobra lēmumu Nr. 3-11/0030 (turpmāk - Kurzemes apgabaltiesas lēmums) prasības pieteikumu atstājusi bez virzības. Kurzemes apgabaltiesas lēmumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs neesot ievērojis CPL 128. panta otrās daļas 5. un 7. punktu: prasījumi esot jāprecizē tā, lai tie būtu skaidri formulēti un nepārprotami, kā arī saprotami gan tiesai, gan atbildētājam. Neesot pieļaujams tas, ka vienā prasības pieteikumā tiek ietverti alternatīvi prasījumi, kas celti uz dažādiem pamatiem. Prasījumi ar nosacījumu "gadījumā, ja" neesot precīzi un saprotami, tāpēc prasītājam vajagot izšķirties par to, kādu prasību un uz kāda pamata tas vēlas celt. Par Kurzemes apgabaltiesas lēmumu Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis blakus sūdzību Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā (turpmāk - Palāta). Ar Palātas 2011. gada 14. decembra lēmumu Nr. PAC-2715 (turpmāk - Palātas lēmums) Pieteikuma iesniedzēja blakus sūdzība noraidīta. Palāta savā lēmumā pievienojusies Kurzemes apgabaltiesas lēmuma argumentācijai, papildus norādot, ka Latvijas civilprocesā prasījumi ar nosacījumu "gadījumā, ja" neesot pieļaujami. Tas izrietot gan no Latvijā vispāratzītās tiesu prakses, gan no CPL 128. panta otrās daļas kopumā, gan arī no CPL 128. panta otrās daļas 3. un 7. punkta prasībām. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka apstrīdēto normu tekstā nav atrodams aizliegums prasības pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus. Par šāda aizlieguma pastāvēšanu Pieteikuma iesniedzējs varējis uzzināt tikai divos veidos: pirmkārt, no Palātas lēmumā minētās Latvijā vispāratzītās tiesu prakses un, otrkārt, no Kurzemes apgabaltiesas un Palātas lēmumiem, kas pieņemti jau pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis prasības pieteikumu tiesā. Palātas lēmumā nekonkretizētā "Latvijā vispāratzītā tiesu prakse" neesot publiski pieejama. Tādējādi pašreizējā situācija, kad Palāta no personām gaidot šādas "vispāratzītās tiesu prakses" pārzināšanu, esot pretrunā ar tiesību normas paredzamības prasību. No Satversmes 90. panta izrietot valsts pienākums radīt tādu tiesisko mehānismu, kas nodrošinātu personas tiesības būt informētai par spēkā esošo tiesisko regulējumu. Šāds valsts pienākums arī paredzot personai tiesības, stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām. Turklāt valstij esot pienākums pieņemt tādu procesuālo regulējumu, lai persona varētu saprast, kādā veidā tā tiesā var aizstāvēt savas aizskartās tiesības un likumiskās intereses. Valsts šos savus pienākumus neesot izpildījusi, jo par to, ka nav pieļaujams prasības pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus, Pieteikuma iesniedzējs un vispār "jebkurš vidusmēra saprātīgs indivīds" varot uzzināt tikai pēc prasības celšanas tiesā, proti, no tiesas lēmuma atstāt prasības pieteikumu bez virzības. Apstrīdētajām normām esot būtiska nozīme civilprocesā. Tātad arī šo normu saturam vajagot būt skaidri saprotamam. Tā kā to saturs neesot saprotams, tad arī nevarot uzskatīt, ka tajās ietvertais Satversmes 90. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu. Pat ja Satversmes tiesa atzītu, ka ierobežojums noteikts ar likumu, tam neesot leģitīma mērķa un tas neesot samērīgs. Pamatojot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 92. pantam, konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka procesuālās ekonomijas princips esot viens no taisnīgas tiesas procesa elementiem. Līdz ar to "civilprocesuālā ekonomija ir pamattiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa". Apstrīdētās normas radot tādu situāciju, ka civilprocesi rit gadiem ilgi. Tas kaitējot civilprocesuālajam ātrumam, jo piespiežot personu civiltiesisko strīdu sadalīt vairākās tiesvedībās, kuras katra atsevišķi tiekot izšķirtas trīspakāpju tiesu sistēmā. Konkrētajā tiesiskajā situācijā Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka līgumi ar atbildētāju nav spēkā. Tomēr tiesa varot izlemt citādi un varot izrādīties, ka šie līgumi ir tikai atceļami, nevis spēkā neesoši. Tāpat varot izrādīties, ka arī par līgumu atceļamību Pieteikuma iesniedzējs kļūdās, bet līgumi paredzot miljoniem latu lielu līgumsodu, kas esot nesamērīgs. Saprātīgi būtu visu šo strīdu nodot izskatīšanai vienā tiesā un vienā lietā. Tādējādi viss strīds tiktu risināts viena civilprocesa ietvaros. Paralēli tiesu procesi esot acīmredzami pretēji procesuālās ekonomijas principam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, gan pirmskara Latvijas civilprocesa praksē, gan citu Rietumu tiesību lokam piederīgo valstu praksē, gan arī Eiropas Savienības Tiesas praksē pakārtotie prasījumi esot pieļauti. Līdz ar to apstrīdētās normas esot vērtējamas kā "padomju tiesību paliekas". Neesot pamatots arī Palātas lēmumā ietvertais secinājums, ka pakārtotie prasījumi prasības pieteikumu padarot pretrunīgu un nesaprotamu. Tieši pretēji: pakārtotu prasījumu ietveršana nodrošinot to, ka prasījumi ir saprotami un nav pretrunīgi. Jebkurā gadījumā mērķi nodrošināt prasījumu saprotamību un nepieļaut to pretrunīgumu varot panākt ar citiem, tiesības uz taisnīgu tiesu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka konstitucionālajā sūdzībā netiekot apstrīdēta vispārējās jurisdikcijas tiesu veiktā tiesību normu interpretācija vai tālākveidošana. Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu radot tieši apstrīdētās normas, kas liedzot prasības pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Atbildes rakstā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis nevis konkrētās normas kā tādas, bet gan to interpretāciju, kuru sniegusi tiesa. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, šajā lietā esot strīds nevis par apstrīdēto normu satversmību, bet gan par to interpretāciju un piemērošanu. Apstrīdētajās normās likumdevējs esot vispārīgi formulējis vairākas prasības pieteikuma sastāvdaļas. Apstrīdētās normas Civilprocesa likumā ietvertas jau kopš tā stāšanās spēkā un neesot grozītas. Gan Latvijas Civilprocesa kodeksā, kas bija spēkā līdz CPL pieņemšanai, gan starpkaru perioda likumos bijis paredzēts apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums un līdzīgas prasības lūguma sastāvdaļas. Apstrīdētajās normās lietotie jēdzieni esot uzskatāmi par nenoteiktiem tiesību jēdzieniem, kurus likumdevējs neesot definējis, atstājot to aizpildīšanu ar saturu tiesu prakses un tiesību doktrīnas ziņā. Šāda pieeja atbilstot arī procesuālo tiesību būtībai, jo likumdevējs nevarot pilnībā noregulēt visus procesuālos jautājumus. Tādēļ esot pamatoti tas, ka procesuālie likumi nosaka tikai procesa ietvaru. Savukārt tiesas konkrētajās lietās, lemjot par procesa norisi, procesuālo regulējumu interpretējot un piemērojot. Kurzemes apgabaltiesas un Palātas lēmumu argumentācija liecinot, ka praksē izveidojies pietiekami skaidrs priekšstats par apstrīdēto normu piemērošanu. Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. pantam, Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja prasmes procesuālo dokumentu sagatavošanā, izmantoto tiesību avotu klāsta un analizētās tiesu prakses ziņā skaidri parādot, ka tas pietiekami labi orientējas normatīvajos aktos un tiesu praksē, kā arī pārzina procesuālās tiesības. Līdz ar to neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētās normas būtu tādas, kas Pieteikuma iesniedzējam sagādātu grūtības savu tiesību un pienākumu izprašanā. Jautājums par prasības pieteikuma sastāvdaļām esot plaši analizēts procesuālajā literatūrā un skaidrots Civilprocesa likuma komentāros. Pieteikuma iesniedzēja arguments par tiesu prakses nepieejamību neattiecoties uz apstrīdēto normu satversmību. Atbilstoši Latvijas tiesību sistēmas tradīcijām visi tiesu nolēmumi netiekot publicēti, taču esot pieļaujams nākamajos tiesu nolēmumos atsaukties uz iepriekšējos nolēmumos paustajām atziņām, lai nodrošinātu prakses vienveidību. Līdz ar to Saeima uzskata, ka nav aizskartas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības zināt savas tiesības. Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. pantam, atbildes rakstā norādīts, ka tiesības uz tiesas pieejamību neesot interpretējamas tādējādi, lai tiesa pieņemtu izskatīšanai jebkuru strīdu atbilstoši personas vēlmēm. Procesuālo tiesību mērķis esot noteikt kārtību, kādā personu strīdus varētu taisnīgi atrisināt. Tiesības uz tiesas pieejamību pēc būtības ietverot arī personas pienākumu ievērot procesuālos noteikumus. No pieteikumam pievienotajiem materiāliem esot redzams, ka Pieteikuma iesniedzējam nav liegta pieeja tiesai, bet iesniegtais prasības pieteikums atstāts bez virzības un noteikts termiņš konstatēto trūkumu novēršanai. Tiesas lēmumā arī norādīti konkrēti trūkumi, kas Pieteikuma iesniedzējam būtu jānovērš. CPL paredzot personas tiesības iesniegt blakus sūdzību, ja tā uzskata, ka prasības pieteikums nepamatoti atstāts bez virzības. Tāpat persona varot atkārtoti iesniegt prasības pieteikumu, ja tiesas noteiktajā termiņā nav spējusi novērst konstatētos trūkumus. Līdz ar to personai esot nodrošinātas pietiekami plašas procesuālas iespējas aizsargāt savas tiesības. Procesuālā ekonomija negarantējot to, ka vienā lietā vienkopus tiks izskatīti visi jautājumi, kuri personai šķiet svarīgi. CPL paredzot elastīgus līdzekļus, lai procesuāli ekonomiski varētu izskatīt viena un tā paša prasītāja un viena un tā paša atbildētāja strīdus, piemēram, lietas apvienojot vienā tiesvedībā. Pieteikuma iesniedzējs neesot pierādījis, ka, sadalot prasības pieteikumā ietvertās prasības vairākos pieteikumos, kāda no attiecīgajām lietām netiktu izskatīta savlaicīgi. Papildinot atbildes rakstā pausto viedokli, Saeima norāda, ka apstrīdēto normu saturs vairākkārt ticis atklāts gan publicētajos tiesu nolēmumos, gan arī tiesību doktrīnā. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka Pieteikuma iesniedzējs nav informēts par šo normu saturu. Savukārt jautājums par Pieteikuma iesniedzēja norādīto pakārtoto prasījumu ietveršanu Civilprocesa likumā esot tiesībpolitisks. Tas prasot rūpīgu izvērtēšanu un analīzi. Līdz šim CPL pilnveidošanas gaitā nedz civilprocesa eksperti, nedz arī tiesneši šādus ierosinājumus neesot izteikuši. 4. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 90. un 92. pantu. Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir līdzīgi Saeimas argumentiem. Tiesībsargs papildus norāda, ka apstrīdētās normas neliedzot personai tiesības zināt savas tiesības. Apstrīdētajās normās lietotie jēdzieni esot vispārīgi, bet šāds regulējums atbilstot procesuālo tiesību būtībai. Proti, tiesību normu tekstā neesot nedz iespējams, nedz arī nepieciešams atrisināt visus iespējamos procesuālos jautājumus, kas varētu rasties, tās piemērojot. Katrā individuālajā gadījumā tiesa atbilstoši tiesu praksei un tiesību doktrīnai varot vērtēt, vai likuma prasības ir izpildītas. Turklāt Pieteikuma iesniedzējam esot iespēja novērst prasības pieteikuma trūkumus, uz kuriem tiesa norādījusi savā lēmumā. Apstrīdētās normas atbilstot arī tiesībām uz taisnīgu tiesu. Likumdevējam esot plaša izvēles brīvība tiesas procesa regulēšanā. No konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem neesot iespējams konstatēt, kādā veidā būtu ietekmētas Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā vai uz efektīvu pieeju tiesai. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējs būtībā vēršas pret apstrīdēto normu piemērošanu vispārējās jurisdikcijas tiesās. Apstrīdētās normas esot pietiekami skaidras, lai persona varētu paredzēt to piemērošanas tiesiskās sekas. Apstrīdētās normas nosakot minimālās prasības, kas jāievēro, sagatavojot prasības pieteikumu. Savukārt informācija par šo minimālo prasību saturu esot pieejama gan tiesību literatūrā, gan arī tiesu praksē, kura Pieteikuma iesniedzējam esot pieejama. Likuma "Par tiesu varu" 28.6 panta ceturtā daļa nosakot, ka Tiesu informatīvās sistēmas ietvaros Augstākā tiesa veido judikatūras datubāzi. Savukārt atbilstoši šā panta piektajai daļai judikatūras datubāzē iekļaujamās informācijas atlases un apstrādes kārtību nosakot Augstākās tiesas priekšsēdētājs, saskaņojot ar Tieslietu ministriju. Atlasot tiesu nolēmumus, tiekot ņemts vērā tas, lai nolēmums vispārīgi atspoguļotu attiecīgās nozares tiesību jautājumu un būtu svarīgs atbilstošu zināšanu iegūšanai par tiesu praksi attiecīgajā tiesību nozarē. Tieslietu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka tiesas nolēmumu sagatavošana publicēšanai internetā prasa būtisku resursu ieguldījumu. Tiesās izskatīto civillietu skaits esot ievērojams - 2010. gadā pirmās instances tiesā saņemta 76 581 civillieta, bet pabeigtas 78 484 lietas, savukārt 2011. gadā saņemtas jau 88 392 civillietas un 88 225 no tām pabeigtas. Tādējādi, lai nodrošinātu visu civillietās taisīto spriedumu obligātu publicēšanu mājaslapā internetā, katru gadu būtu nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi no valsts budžeta. Vērtējot to, vai CPL ļauj vienā prasības pieteikumā ietvert pakārtotus (alternatīvus) prasījumus, Tieslietu ministrija norāda, ka likuma regulējums ļauj prasības pieteikumā ietvert savstarpēji saistītus prasījumus, nekonkretizējot, vai tie var būt pakārtoti vai alternatīvi. Par izšķirošo kritēriju vairāku prasījumu ietveršanai prasības pieteikumā CPL 128. pants atzīstot to savstarpējo saistību. Ar saistītiem prasījumiem esot jāsaprot tādi prasījumi, kuru atsevišķa izlemšana nebūtu iespējama vai lietderīga, kuri varētu novest pie savstarpēji pretrunīgiem spriedumiem vai kuru izlemšana vienas tiesvedības ietvaros varētu sekmēt lietas ātrāku un efektīvāku izskatīšanu. Savukārt par alternatīviem prasījumiem būtu uzskatāmi savstarpēji izslēdzoši prasījumi. CPL 134. panta pirmā daļa pieļaujot savstarpēji saistītu prasījumu ietveršanu vienā prasības pieteikumā. Minētajā tiesību normā lietotais jēdziens "savstarpēji saistīti prasījumi" esot abstrakts jēdziens, kuru tiesa aizpilda ar saturu katrā konkrētā gadījumā. 6. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants Martins Osis - norāda, ka apstrīdēto normu vēsturiskā izpratne Latvijas Republikā ir saistāma ar Civilprocesa nolikumu, kas pieejams Saeimas kodifikācijas nodaļas 1932. gada izdevumā. Civilprocesa nolikuma 359. panta 4. punktā esot noteikts, ka prasības lūgumā jānorāda lietas apstākļi, no kuriem prasība ceļas, 5. punktā - ka prasītājam jānorāda pierādījumi un likumi, uz kuriem prasība dibināta, bet 6. punktā - ka prasītājam jānorāda prasījums, t.i., tas, par ko viņš lūdz tiesu taisīt spriedumu. Būtisks bijis Civilprocesa nolikuma