13. Article

No 2002. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 30. aprīlim bija spēkā likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām". Šis likums uzlika pasūtītājiem pienākumu veikt iepirkumus attiecībā uz preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu pasūtītāja vajadzībām. Iepirkumu uzraudzības birojs norāda, ka "pakalpojumu sniegšana" ietvēra arī atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus (sk. Iepirkumu uzraudzības biroja viedokli, lietas materiālu 2. sēj. 75. -76. lpp.). Iepriekš spēkā bijušais likums "Par valsts un pašvaldību pasūtījumu" (spēkā no 1997. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim) noteica pienākumu veikt iepirkumu tad, ja par preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu pilnīgi vai daļēji tiek samaksāts ar valsts vai pašvaldības līdzekļiem. Atšķirībā no tā jaunais likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām" noteica pienākumu veikt iepirkumu likumā noteiktajā kārtībā attiecībā uz preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu neatkarīgi no tā, kas maksā par līguma izpildi (piemēram, atkritumu apsaimniekošanas gadījumā maksātājs var būt gan pasūtītājs - pašvaldība, gan tās teritorijā esošie atkritumu valdītāji jeb radītāji). Minētais princips tika ievērots arī Publisko iepirkumu likumā, kas stājās spēkā 2006. gada 1. maijā. Likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām" 2004. gada 14. aprīlī tika papildināts ar pielikumiem (2004. gada 11. marta likums "Grozījumi likumā "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām""), tostarp 2. pielikumu "Pakalpojumu līgumu nomenklatūra", kurā tika klasificēti (iedalīti kategorijās) pakalpojumu līgumi atbilstoši to noslēgšanai piemērojamam likuma regulējumam. Minētajā pielikumā tika norādīts, ka pakalpojumu līgumu 16. kategorijā ietilpst atkritumu izvešanas pakalpojumi. Tomēr tas nenozīmēja, ka tikai no šā brīža būtu piemērojams šā likuma regulējums attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas līgumu noslēgšanu. Likuma grozījumi noteica, ka uz 2. pielikuma A daļas kategorijās (l.-16.kategorija) ietilpstošajiem pakalpojumiem (tostarp atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem) ir pilnīgi attiecināmi likuma noteikumi par iepirkumu veikšanu. Turpretī uz 2. pielikuma B daļas kategorijās (17.-27.kategorija) ietilpstošajiem pakalpojumiem bija attiecināmi likuma 4. panta ceturtās daļas noteikumi, kas pieļāva tikai atsevišķu likuma pantu piemērošanu iepirkuma procedūrā. Tādējādi likuma "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām" noteikumi par publisko iepirkumu veikšanu jau no šā likuma spēkā stāšanās brīža - 2002. gada 1. janvāra - bija attiecināmi uz līgumiem par atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniegšanu. Turklāt likuma "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām" 33. panta ceturtajā daļā jau kopš tā spēkā stāšanās brīža (2002. gada 1. janvāra) bija noteikts pakalpojumu līgumu termiņa ierobežojums. Sākotnēji pakalpojumu līgumus pasūtītāji bija tiesīgi noslēgt tikai uz četriem gadiem, bet vēlāk - ar 2003. gada 5. jūnija likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2003. gada 10. jūlijā, - tika noteikts, ka pakalpojumu līgumus slēdz uz laiku, kas nav ilgāks par pieciem gadiem. Arī Publisko iepirkumu likuma 67. panta trešā daļa kopš likuma spēkā stāšanās brīža (2006. gada 1.maija) noteic, ka pakalpojumu līgumi ir noslēdzami uz laiku, kas nav ilgāks par pieciem gadiem (izņemot publiskās un privātās partnerības gadījumus). Šāds regulējums bija ietverts arī Atkritumu apsaimniekošanas likumā. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijai kopš 2004. gada 1. maija ir saistoši Eiropas Savienības tiesību akti, tostarp direktīvas 89/665/EEK (ar grozījumiem, kas izdarīti ar direktīvu 2007/66/EK), 92/13/EEK (ar grozījumiem, kas izdarīti ar direktīvu 2007/66/EK), 2004/17/EK un 2004/l8/EK, kuru normas pārņemtas Latvijas normatīvajos aktos attiecībā uz publisko iepirkumu un publisko un privāto partnerību. Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atklājusi vairākus trūkumus publisko iepirkumu procedūru pārraudzībā. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem dalībvalstīm jānodrošina efektīvi un ātri tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai vērstos pret līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju subjektu lēmumiem par nelikumīgu līgumu slēgšanu. Līdz ar to tika izstrādāta Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra direktīva 2007/66/EK, ar ko Padomes direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā. Direktīvas 2007/66/EK preambulas 14. apsvērumā norādīts, ka šādu līgumu atzīšana par spēkā neesošiem ir visiedarbīgākais veids, kā atjaunot konkurenci un radīt jaunas uzņēmējdarbības iespējas uzņēmējiem, kuriem nelikumīgi liegta iespēja konkurēt. Latvijas normatīvajos aktos par publisko iepirkumu netika ietverts īpašs regulējums, kas risinātu līgumu prettiesiskas noslēgšanas problēmu (piemēram, paredzot sankcijas līgumu slēdzējiem). Šāds regulējums Latvijas normatīvajos aktos par publisko iepirkumu tika ietverts tikai pēc direktīvas 2007/66/EK stāšanās spēkā un ieviešanas termiņa (2009. gada 20. decembris) beigām, proti, pieņemot jauno Atkritumu apsaimniekošanas likumu. Līdz ar to prasība piemērot publiskos iepirkumus regulējošus normatīvos aktus, slēdzot atkritumu apsaimniekošanas līgumus, bija jāievēro jau kopš 2002. gada 1. janvāra. Savukārt iepirkuma līgumu termiņa ierobežojums izriet no prasības piemērot iepirkuma procedūru ar zināmu regularitāti.