14. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību tiesiskas valsts principam, kas nostiprināts Satversmes 1. pantā. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Ikviena tiesiska valsts atzīst tiesiskās paļāvības principu. Tas noteic, ka valsts iestādēm ir jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un savā darbībā jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu daļu]. Taču tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu). Tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Vienlaikus tiesiskās paļāvības princips arī prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, aizsargāja personu paļāvību uz to, ka tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās baudīja atbilstoši noslēgtajiem atkritumu apsaimniekošanas līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma pieņemšanas. Tādējādi likumdevējs ir paredzējis aizsardzību tām personām, kuru līgumi bija noslēgti, neievērojot iepirkuma procedūru (gan tāpēc, ka šāda prasība sākotnēji vēl nebija nostiprināta likumā, gan tāpēc, ka vēlāk, slēdzot vai pagarinot līgumus, personas to neievēroja). Turklāt minētā aizsardzība tika noteikta uz visu šādu līgumu darbības laiku. Izveidojot šādu regulējumu, likumdevējs pēc būtības ir centies nodrošināt zināmu stabilitāti atkritumu apsaimniekošanas jomā, jo paredzējis tiesisko aizsardzību visiem atkritumu apsaimniekošanas līgumiem neatkarīgi no tā, vai tie noslēgti atbilstoši spēkā esošo normatīvo aktu prasībām.