16. Article

Saeima atbildes rakstā norāda, ka likumdevējs vērtēja līdzsvaru starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Saeima esot samērojusi sabiedrības ieinteresētību atkritumu apsaimniekošanas nodrošināšanā pašvaldības teritorijā un attiecīgajā komercdarbībā iesaistīto personu paļaušanos uz to, ka tās attiecīgajā jomā varēs darboties pietiekami ilgu laiku, jo atkritumu apsaimniekošana ir sarežģīts komercdarbības veids, kas prasa apjomīgas finanšu investīcijas (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 112. lpp.). Minēto apliecina arī lietā esošie materiāli. Taču vienlaikus secināms, ka likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav pienācīgu vērību veltījis sabiedrības interesēm publisko iepirkumu jomā. Turklāt gan Ministru kabinets, gan citas atbildīgās iestādes bija informējušas likumdevēju par to, ka atkritumu apsaimniekošanas jomā netiek īstenota publisko iepirkumu procedūra (sk. Iepirkumu uzraudzības biroja viedokļa pielikumus, lietas materiālu 2. sēj. 78.-81. lpp.). Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12. punkts paredz, ka līgumi, kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši piemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu, izbeidzami ne vēlāk kā līdz 2013. gada 1. jūlijam. Tomēr ar apstrīdēto normu ir noteikts izņēmums attiecībā uz tiem līgumiem, kas noslēgti līdz 2005. gada 26. jūlijam. Pēc būtības tā aizsargā agrāk noslēgtos līgumus pat tad, ja tie noslēgti, neievērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu. Likumdevējs nav ierobežojis šo līgumu spēkā esamības termiņu (kā gadījumā ar līgumiem, kas noslēgti pēc 2005. gada 26. jūlija), bet noteicis, ka tie būs spēkā līdz līgumā norādītā termiņa beigām. Satversmes tiesa jau iepriekš ir uzsvērusi, ka saudzējoša pāreja uz jauno normatīvo regulējumu var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Savukārt saudzējošas pārejas noteikšana aplūkojama kā līdzeklis personu tiesībām radītā aizskāruma seku mazināšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). Tādējādi jānoskaidro, vai likumdevējs, aizsargājot konkrētu personu tiesisko paļāvību, ir noteicis saprātīgu termiņu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu un ievērojis līdzsvaru starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un visas sabiedrības interešu nodrošināšanu.