3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam. Saeima norāda, ka, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs izvērtējis apstākļus un nolēmis ar pārejas noteikumiem aizsargāt personu tiesisko paļāvību, paredzot saprātīgu termiņu, lai līgumi par atkritumu apsaimniekošanu tiktu noslēgti atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likumam. Pirmkārt, personām esot radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās ieguvušas atbilstoši noslēgtajiem līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma pieņemšanas, proti, tiesības uz jau ievadītām tiesiskajām attiecībām. Otrkārt, likumdevējs esot vērtējis līdzsvaru starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai pašvaldībās tiktu nodrošināta atkritumu apsaimniekošana. Turklāt atkritumu apsaimniekošana esot sarežģīts komercdarbības veids, kas prasot apjomīgas finanšu investīcijas un attiecīgajā komercdarbībā iesaistīto personu paļaušanos uz to, ka tās attiecīgajā jomā varēs darboties pietiekami ilgu laiku. Saeima uzsver, ka esot iespējamas situācijas, kad atsevišķu personu un visas sabiedrības interesēm atbilst esošā tiesiskā regulējuma saglabāšana, nevis strauja pāreja uz jauno regulējumu, kas varētu būt saistīta ar zināmu nenoteiktību un risku, ka atkritumu apsaimniekošana netiks nodrošināta pienācīgā līmenī. Papildus Saeima norāda, ka līgumus par atkritumu apsaimniekošanu ar atsevišķām personām slēgušas vietējās pašvaldības, rīkojoties tām deleģētās kompetences ietvaros. Pašvaldības princips liedzot likumdevējam iejaukties vietējo pašvaldību darbībā, imperatīvi nosakot, ka to noslēgtie līgumi ir automātiski izbeidzami. Ja vietējā pašvaldība slēgusi līgumus pretēji likumu prasībām, to spēkā esamība esot vērtējama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, apstrīdot to tiesas ceļā, nevis ar vispārēju likumdevēja lēmumu, kas skartu visus attiecīgās jomas līgumus un visas pašvaldības.