2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - norāda, ka apstrīdētās normas vārdi "bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no iestādes prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai prettiesiskas faktiskās rīcības veikšanas dienas" neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantam. 2.1. Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esot administratīvā lieta, kuras ietvaros jāpiemēro apstrīdētā norma. Pieteikumā norādīts, ka 2011. gada 4. janvārī Veselības ministrija noraidījusi Andreja Klišina - kas ir pieteicējs minētajā administratīvajā lietā - prasījumu atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts ar prettiesisku Medicīnas aprūpes un darbnespējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas 2005. gada 10. oktobra atzinumu. Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa esot izbeigusi tiesvedību lietā pēc A. Klišina pieteikuma, kurā viņš lūdza piešķirt atlīdzinājumu, sakarā ar to, ka pieteicējs nebija prasījis atlīdzinājumu apstrīdētajā normā noteiktajā piecu gadu laikā no prettiesiskās rīcības veikšanas dienas un tādēļ zaudējis subjektīvās tiesības celt šādu prasījumu. 2.2. Privātpersonai esot tiesības prasīt atlīdzinājumu par zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar iestādes administratīvo aktu vai faktisko rīcību, Administratīvā procesa likuma 93. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktajā kārtībā, ievērojot apstrīdētajā normā noteikto termiņu. Atlīdzinājuma prasījumu varot pieteikt pēc tam, kad pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības. Taču tiesvedības ieilgšanas rezultātā privātpersona varot zaudēt Satversmes 92. pantā piešķirtās tiesības uz atlīdzinājumu. Izskatāmajā administratīvajā lietā administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes process esot ieildzis. Tāpēc A. Klišins esot nokavējis apstrīdētajā normā noteikto piecu gadu termiņu, kaut arī Atlīdzināšanas likuma 17. pantā noteiktais viena gada termiņš nav pārsniegts. 2.3. Apstrīdētā norma esot interpretējama tādējādi, ka privātpersonai, kas ievērojusi tajā noteikto gada termiņu, obligāts ir arī piecu gadu termiņš. Personai esot nepārprotami liegts pieteikt atlīdzinājuma prasījumu, ja no zaudējuma nodarīšanas brīža pagājuši vairāk nekā pieci gadi. Tiesa notecējušo piecu gadu termiņu nevarot atjaunot, un personai zūdot subjektīvās tiesības prasīt zaudējuma atlīdzinājumu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot citu normu, kuras pēc analoģijas būtu attiecināmas uz šādiem gadījumiem. Teleoloģisko redukciju varētu piemērot tikai tādā gadījumā, ja normas tvērums būtu par plašu un neatbilstu normas mērķim. 2.4. Likumdevējs varot noteikt tiesību izlietošanas termiņus, tādējādi nodrošinot tiesisko stabilitāti. Taču termiņiem vajadzētu būt tādiem, lai pēc būtības neliegtu tiesību izmantošanu tādu iemeslu dēļ, kuri no pašas personas nav bijuši atkarīgi. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesisko stabilitāti nodrošinātu saprātīgs termiņš, kurā persona varētu pieteikt zaudējuma atlīdzinājumu. Tiesiskā stabilitāte tiktu sasniegta, ja apstrīdētā norma nebūtu spēkā. Šādā gadījumā tiesību uz atlīdzinājumu izmantošana būtu atkarīga tikai no personas darbībām pēc tam, kad tā uzzinājusi vai tai vajadzēja uzzināt par administratīvā akta vai faktiskās rīcības prettiesiskumu. Apstrīdētā norma esot netaisnīga, jo samazinot sabiedrības un indivīda uzticību tiesībām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka sabiedrības labums ir mazāks par personas tiesībām nodarīto zaudējumu.