3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas vārdi "bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no iestādes prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai prettiesiskas faktiskās rīcības veikšanas dienas" atbilst Satversmes 92. pantam. 3.1. Atlīdzināšanas likumā esot skaidri formulēti termiņi, kādos persona var prasīt atlīdzinājumu par nepamatotu tās tiesību aizskārumu. Termiņa ierobežojuma mērķis esot nodrošināt tiesisko stabilitāti, kā arī lietas atrisināšanu saprātīgā periodā. Apstrīdētajā normā paredzēto piecu gadu termiņu likumdevējs noteicis, pamatojoties uz tādu tiesībpolitisku apsvērumu, ka tiesvedībai administratīvajā lietā nevajadzētu ilgt vairāk kā piecus gadus. Saeima norāda, ka savulaik, kad administratīvās tiesas uzsāka darbu, prognozētais tiesvedības ilgums trijās instancēs bijis vien pusgads. 3.2. Saeima norāda uz Pieteikuma iesniedzēja tiesu praksē atzīto, proti, uz to, ka Atlīdzināšanas likuma 17. pantā noteiktie termiņi esot materiāltiesiski prekluzīvi. Taču, pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktie termiņi ir procesuāli, proti, pagarināmi vai atjaunojami atbilstoši Administratīvā procesa likuma 4. nodaļas noteikumiem. Šāda apstrīdētajā normā ietverto termiņu interpretācija atbilstot privātpersonas tiesību ievērošanas principam. Šo termiņu procesuāli tiesisko raksturu apliecinot ne vien apstrīdētās normas nosaukums, bet arī tās vieta likuma sistēmā. Ja likumdevējs paredzot termiņu, kas nevar tikt atjaunots vai pagarināts, tad tas arī tiekot norādīts likumā. Apstrīdētajā normā šāda norāde neesot ietverta. Saeima uzskata par kļūdainu tādu tiesu praksi, kas noliedz iespēju atjaunot vai pagarināt Atlīdzināšanas likuma 17. pantā minētos termiņus. Saeima apšauba arī to, ka tiesu sniegtā apstrīdētās normas interpretācija atbilst Administratīvā procesa likuma 8. pantam. 3.3. Saeima norāda, ka Veselības ministrija A. Klišina iesniegumu izskatīja pēc būtības un noraidīja, jo viņam nebija tiesiska pamata prasīt zaudējumu atlīdzinājumu. Līdz ar to atteikuma pamatojums neesot bijis termiņa nokavējums. Saeima uzskata, ka tādējādi Veselības ministrija apstrīdētajā normā minētos termiņus neatzina par materiāltiesiskiem un prekluzīviem. Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo Satversmes 92. panta aizskārumu radījusi nevis tiesību norma, bet gan tās piemērošanas prakse administratīvajās tiesās, turklāt Saeima ar 2012. gada 18. oktobra grozījumiem Atlīdzināšanas likumā esot mainījusi apstrīdētās normas redakciju.