4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētās normas vārdi "bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no iestādes prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai prettiesiskas faktiskās rīcības veikšanas dienas" neatbilst Satversmes 92. pantam. 4.1. Apstrīdētajā normā minētie termiņi esot vērtējami kopsakarā, nevis šķirti. Tiesībsargs uzskata, ka tie ir materiāltiesiski prekluzīvi termiņi, kuriem no seku viedokļa ir izšķirošs un absolūts raksturs, kas nodrošina tiesiskās noteiktības un citu leģitīmo mērķu sasniegšanu. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktie termiņi neesot atjaunojami. Tiesībsargs, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, norāda, ka tiesiskā noteiktība un citi leģitīmi mērķi neizslēdz tiesas pienākumu apsvērt, vai kādu personas cilvēktiesību ievērošana neņem virsroku pār materiālajā tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu. Izskatāmās lietas ietvaros šāds izvērtējums esot veikts. Interpretējot apstrīdēto normu tādējādi, ka tajā ietvertie termiņi izņēmuma gadījumos būtu pagarināmi vai atjaunojami, netiktu sasniegts likumdevēja izvirzītais mērķis - tiesiskā noteiktība un stabilitāte. Lai tiktu ievērots tiesiskās noteiktības princips, likumdevējam būtu skaidri jāpauž savs viedoklis par to, vai apstrīdētajā normā ietvertie termiņi ir pagarināmi vai atjaunojami un, ja ir, tad kādos gadījumos. Pēc Tiesībsarga ieskata, tiesiskā noteiktība tiktu nodrošināta arī tad, ja apstrīdētajā normā būtu noteikti garāki termiņi. 4.2. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktie termiņi nav samērīgi, jo tiem vajag būt tādiem, lai indivīda tiesības būtu efektīvi īstenojamas. Praksē varot rasties situācijas, kad indivīds objektīvu apstākļu dēļ nevar ievērot apstrīdētajā normā noteiktos zaudējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņus. Tiesvedības ieilgšanas gadījumos personas varot prezumēt, ka ir nokavējušas apstrīdētajā normā noteiktos termiņus un vairs nevar īstenot savas tiesības uz atlīdzinājumu.