5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam. 5.1. Atlīdzināšanas likuma mērķis esot nodrošināt personai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Apstrīdētajā normā noteiktie termiņi kalpojot tiesiskās noteiktības stiprināšanai. Tie abi esot vērtējami kopsakarā. Tieslietu ministrija uzskata, ka materiāltiesisks prekluzīvs ir apstrīdētajā normā noteiktais piecu gadu termiņš, savukārt gada termiņš ir procesuāls termiņš. Ja persona nokavētu apstrīdētajā normā noteikto piecu gadu termiņu, tad vienu gadu ilgā procesuālā termiņa atjaunošana būtu lieka. Materiāltiesiska prekluzīva termiņa ilgumu nosakot likumdevējs, izdarot politisku izšķiršanos attiecībā uz to, kāds laiks dodams konkrētu tiesību īstenošanai. Tieslietu ministrija norāda, ka līdz ar materiāltiesiskā prekluzīvā termiņa izbeigšanos zūd arī pašas tiesības. Tātad tiesa šādus termiņus nevarētu atjaunot vai pagarināt. Vienlaikus Tieslietu ministrija uzsver, ka atsevišķos gadījumos materiāltiesiska prekluzīva termiņa atjaunošana ir pieļaujama, piemēram, tad, ja tiek pārkāpti vispārējie tiesību principi vai termiņa neievērošana ir attaisnojama. 5.2. Atlīdzināšanas likums un Administratīvā procesa likums neuzliekot par pienākumu pieprasīt zaudējumu atlīdzinājumu vienlaikus ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu. Personai esot tiesības paļauties uz to, ka valsts ir spējīga nodrošināt pietiekami ātru un efektīvu administratīvo procesu, lai personai būtu iespēja īstenot savas tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzinājumu. Tieslietu ministrija uzskata, ka tādā situācijā, kad no personas neatkarīgu iemeslu dēļ administratīvās lietas izskatīšana ieilgst, tiek būtiski apdraudētas šīs personas tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu. Šāda situācija graujot administratīvā procesa pamatmērķi un esot pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem. Līdz ar to materiāltiesiska prekluzīva termiņa neievērošana esot pieļaujama un attaisnojama ar privātpersonas tiesību un interešu aizsardzību. 5.3. Par materiāltiesiskiem prekluzīviem termiņiem neesot atzīstami tikai tādi termiņi, kurus likumdevējs tiesību normā tieši noteicis par nepagarināmiem un neatjaunojamiem. Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktā termiņa kavējums vispirms būtu jākonstatē iestādei, nevis tiesai, jo tas izriet no Atlīdzināšanas likumā paredzētā iesnieguma izskatīšanas mehānisma. Apstrīdētajā normā noteiktais piecu gadu termiņš esot saprātīgs, nepieciešams un attaisnojams, jo pieci gadi parasti esot pietiekams laiks administratīvās lietas izskatīšanai. Satversmes tiesa secināja: