12. Article

Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kuras personas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viena vai vairākas kopīgas pazīmes ar pārbaudāmo situāciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Proti, lai noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 12. punktu). Pēc Senāta ieskata, izskatāmajā lietā ir jāsalīdzina divas personu grupas. Proti, no vienas puses, tādas personas kā, piemēram, U. Strautkalns - sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuriem laikā līdz 1997. gada 1. janvārim bija piešķirta 3. grupas invaliditātes pensija un kuri pēc šā datuma strādā, veic sociālās iemaksas (tostarp iemaksas invaliditātes apdrošināšanai) un iegūst 2. grupas invaliditāti, - un, no otras puses, sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri laikā pēc 1997. gada 1. janvāra strādā, veic sociālās iemaksas (tostarp iemaksas invaliditātes apdrošināšanai) un iegūst uzreiz 2. grupas invaliditāti. Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros, kādas būtiskas pazīmes raksturo personu grupu, pie kuras pieder U. Strautkalns, un vai šīs pazīmes ir vienlīdz raksturīgas abām salīdzināmajām personu grupām. 12.1. Senāts norāda, ka būtiskākie abām salīdzināmajām personu grupām kopīgie elementi ir darba ņēmēja statuss laikā pēc 1997. gada 1. janvāra un sociālo iemaksu (tostarp iemaksu invaliditātes apdrošināšanai) veikšana par šīm personām. Savukārt Saeima uzskata, ka šie kopīgie elementi nav pamats pārrēķināt invaliditātes pensiju šādām personām sakarā ar to veiktajām sociālajām iemaksām pēc invaliditātes pensijas pirmreizējās piešķiršanas, jo invaliditātes pensiju sistēmā atšķirībā no valsts vecuma pensiju sistēmas darbojoties solidaritātes, nevis uzkrāšanas princips. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšana ir būtisks kritērijs valsts rīcības brīvības apjoma noteikšanai sociālo pakalpojumu jomā. Kopējo valsts sociālās drošības sistēmu veido divas dažādas sistēmas - sociālās apdrošināšanas sistēma un sociālās palīdzības sistēma, un valsts rīcības brīvības robežas attiecībā uz šīm sistēmām ir atšķirīgas (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 16.1. punktu). Personai prasījuma tiesības pret valsti rodas sociālās apdrošināšanas sistēmā, kuras ietvaros persona veic sociālās iemaksas (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 22.2. punktu). Tādējādi sociālo iemaksu veikšana ir būtiska vienojoša pazīme gadījumos, kad tiek izvērtētas sociālos pakalpojumus saņemošu personu grupu kopīgās un atšķirīgās pazīmes. Labklājības ministrija gan vērš uzmanību uz to, ka no 1997. gada 1. janvāra personas ar 1. un 2. grupas invaliditāti netika apdrošinātas pret invaliditātes risku. Sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai šādas personas ir veikušas tikai no 2003. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā attiecīgi grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu". Līdz šim datumam sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai bija jāveic vienīgi personām ar 3. grupas invaliditāti. Labklājības ministrija un Saeima arī norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumu Nr. 1026 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2012. gadā" 2.4. apakšpunktu likme invaliditātes apdrošināšanai bija attiecīgi 3,16 procenti, bet iepriekšējos gados tā svārstījusies no 3,18 procentiem līdz 2,55 procentiem (sk. lietas materiālu 99., 123. un 124. lpp.). Taču izskatāmajā lietā Labklājības ministrijas norādītajam faktam nav nozīmes, jo tas nemaina administratīvā procesa ietvaros konstatēto, ka par U. Strautkalnu pirms 2008. gada, kad viņam tika noteikta 2. grupas invaliditāte, vismaz trīs gadus bija veiktas sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai (sk. lietas materiālu 4., 48. un 49., kā arī 70. lpp.), kas saskaņā ar Pensiju likuma 14. panta pirmo daļu ir pietiekams pamats tam, lai persona varētu pretendēt uz invaliditātes pensiju. Tāpat arī minētais sociālo iemaksu likmes apmērs, kuru nosaka valsts, pats par sevi neietekmē faktu, ka visas personas, kuras veikušas sociālās iemaksas normatīvajos aktos noteiktu laika posmu un kuru iemaksu daļa atbilstoši šai likmei tika novirzīta invaliditātes apdrošināšanai, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šajā kontekstā nevar piekrist Saeimas viedoklim par solidaritātes principa piemērošanas atšķirībām vecuma pensiju un invaliditātes pensiju gadījumos. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem kā viens no valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir raksturīgs visiem obligātās sociālās apdrošināšanas veidiem (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu). Solidaritātes princips darbojas arī vecuma pensiju sistēmas ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu). Atšķirīgā iemaksu uzskaites kārtība valsts vecuma pensijām un invaliditātes pensijām, uz kuru norādījusi Labklājības ministrija, noteikta visām sociāli apdrošinātajām personām, kuras veic iemaksas, arī tādā gadījumā, ja šīs personas vienlaikus saņem 3. grupas invaliditātes pensiju. Satversmes tiesa jau norādījusi arī to, ka invaliditātes pensija ir tāds sociālais pakalpojums, kas saistīts ar personas veiktajām sociālajām iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 13. punktu). Tāpēc nevar piekrist Saeimas viedoklim, ka personu veiktās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai esot salīdzinoši nelielas un tāpēc tās nevarot saistīt ar attiecīgā gadījumā saņemamās invaliditātes pensijas apmēru. Tātad Saeimas un Labklājības ministrijas norādītie argumenti nemaina faktu, ka abām salīdzināmajām personu grupām piemīt kopīga vienojoša pazīme - par visām šīm personām ir veiktas sociālās iemaksas. Turklāt Satversmes tiesa ir secinājusi: sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros saņemamajam sociālās apdrošināšanas pakalpojumam ir proporcionāli jāatbilst veiktajām sociālajām iemaksām. Personai salīdzinājumā ar citām personām, kurām tiek sniegti sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, nevar sniegt pakalpojumu, kas nav proporcionāli samērīgs ar šīs personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.2. punktu). Tāds sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincips, ka apdrošināšanas atlīdzībai, ko persona saņem no sociālās apdrošināšanas budžeta, jābūt saistītai ar šīs personas veiktajām sociālajām iemaksām, darbojas arī citās kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs, piemēram, Vācijā, kur sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz līdzīgiem principiem kā Latvijā (sk., piemēram, Becker J. Transfergerechtigkeit und Verfassung. Tübingen: Mohr Siebeck, 2001, 100.-111. lpp.). Tādējādi personai a fortiori nevar sniegt sociālo pakalpojumu, kura apmēra noteikšanā tās veiktās sociālās iemaksas vispār netiek ņemtas vērā, ja to ņemšana vērā nodrošinātu personai labvēlīgākus apstākļus un ja citām personām attiecīgais sociālās apdrošināšanas pakalpojums tiek sniegts, tā apmēru saistot ar šo personu veiktajām sociālajām iemaksām. Līdz ar to personas kā darba ņēmēja statuss valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros un sociālo iemaksu veikšana normatīvajos aktos noteiktu laika posmu ir abām salīdzināmajām grupām būtiski kopīgi elementi. 12.2. Saeima uzsver, ka starp Senāta salīdzinātajām personu grupām pastāvot būtiska atšķirība. Proti, pirmajā grupā ietilpstošajām personām, to skaitā U. Strautkalnam, invaliditātes pensija tiekot pārrēķināta sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, jo šīm personām invaliditātes pensija jau tikusi piešķirta sakarā ar invaliditātes iegūšanu pagātnē. Savukārt otrajā grupā ietilpstošajām personām invaliditātes pensija tiekot piešķirta no jauna sakarā ar invaliditātes riska apdrošināšanas gadījuma iestāšanos pirmo reizi (sk. lietas materiālu 100. lpp.). Senāts atzīst, ka šāda atšķirība starp abām personu grupām ir konstatējama. Tomēr Senāts uzskata, ka konkrētajā gadījumā abas salīdzināmās grupas vairāk raksturo nevis invaliditātes pensijas piešķiršanas laiks, bet gan abās grupās ietilpstošo personu piedalīšanās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā laikā pēc 1997. gada 1. janvāra. Turklāt invaliditātes pensijas pārrēķināšanu sakarā ar invaliditātes grupas maiņu nevarot uzskatīt par vienkāršu pensijas apmēra pārrēķināšanu, kā tas ir, piemēram, apstrīdētajā normā paredzētā apdrošināšanas stāža papildināšanas gadījumā. Satversmes tiesa secina, ka Saeimas norādītā atšķirība pastāv. Tomēr jāņem vērā, ka Senātā izskatāmajā lietā tiek risināts jautājums par apdrošināšanas gadījumu - 2. grupas invaliditātes iegūšanu - pēc 1997. gada 1. janvāra, tas ir, pēc sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas. Tāpēc izskatāmajā lietā nav nozīmes tam, vai divās grupās ietilpstošu personu invaliditātes pensijas apmērs tiek noteikts, pārrēķinot iepriekš piešķirtu invaliditātes pensiju vai arī aprēķinot invaliditātes pensiju no jauna. Būtiskākais šajā gadījumā ir tas, ka abās grupās ietilpstošās personas vienādu laika posmu ir veikušas sociālās iemaksas valstī pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Līdz ar to apstāklis, ka vienai personu grupai invaliditātes grupas maiņas gadījumā invaliditātes pensijas apmērs tiek noteikts, pārrēķinot iepriekš piešķirto pensiju, bet otrai personu grupai šis apmērs tiek noteikts, invaliditātes pensiju piešķirot no jauna, neliedz šīs personu grupas salīdzināt. 12.3. Saeima arī norāda, ka tādas personas kā U. Strautkalns, kas pēc 3. grupas invaliditātes iegūšanas turpina strādāt un kam vēlāk tiek noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte, atšķirībā no tiem sociāli apdrošinātajiem darba ņēmējiem, kuriem uzreiz tiek noteikta 2. grupas invaliditāte, vienlaikus ar darba algu katru mēnesi ir saņēmušas arī 3. grupas invaliditātes pensiju (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 105. lpp.). Tomēr arī šai pazīmei nav būtiskas nozīmes, risinot jautājumu par to, vai pastāv iepriekš konstatētie kopīgie elementi. Arī citos gadījumos tas, ka persona iepriekš saņēmusi vienu sociālo pakalpojumu, neietekmē faktu, ka persona ir sociāli apdrošināta un tiesīga saņemt citu pakalpojumu. Piemēram, fakts, ka persona saņēmusi sociālo maksājumu sakarā ar pārejošu darbnespēju, neliedz tai vēlāk saņemt invaliditātes pensiju (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 9. punktu). Tādējādi tas, ka viena personu grupa pirms 1. vai 2. grupas invaliditātes noteikšanas ir saņēmusi, bet otra nav saņēmusi 3. grupas invaliditātes pensiju, neliedz šīs personu grupas salīdzināt. 12.4. Līdz ar to secināms, ka abām izskatāmajā lietā salīdzinātajām personu grupām ir šādi kopīgi elementi: 1) tās ir personas, kam noteikta invaliditāte, turklāt abos gadījumos 2. grupas invaliditāte; 2) 2.grupas invaliditāte personām ir noteikta pēc 1997. gada 1. janvāra; 3) personas laikā pēc 1997. gada 1.janvāra ir strādājušas un bijušas pakļautas valsts obligātajai sociālajai apdrošināšanai, proti, veikušas sociālās iemaksas (tostarp iemaksas invaliditātes apdrošināšanai).