14. Article

Secinot, ka attieksme pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir atšķirīga, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai šāda atšķirīga attieksme ir attaisnojama, proti, vai tā noteikta ar leģitīmu mērķi un vai tā atbilst samērīguma principam (sk. šā sprieduma 11. punktu). 14.1. Pienākums norādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma vai atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12.2. punktu). Saeima atbildes rakstā šādu mērķi nav norādījusi. Tomēr Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka nevajadzētu veidoties tādai situācijai, ka persona pēc invaliditātes iegūšanas turpina strādāt un veic sociālās iemaksas no lielākas algas nekā pirms tam, jo sakarā ar invaliditātes iegūšanu personas darbspējām būtu jāsamazinās (sk. lietas materiālu 104. lpp.). Savukārt no Labklājības ministrijas norādītā izriet, ka apstrīdētā norma parasti nodrošina personām lielāku invaliditātes pensijas apmēru, nekā tas būtu tad, ja 2. grupas invaliditātes pensijas aprēķināšanā tiktu ņemtas vērā konkrētas apdrošinātās personas sociālās iemaksas pēdējos gados, kad persona ar 3. grupas invaliditāti strādāja, iespējams, nepilnu darba laiku vai vieglāku darbu (sk. lietas materiālu 121. un 122. lpp.). Tādējādi var secināt, ka apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām pēc invaliditātes noteikšanas turpinot strādāt ienākumi ir mazāki nekā līdz invaliditātes iegūšanai, proti, mērķis ir nodrošināt, lai šo personu ienākumi pensijas pārrēķināšanas gadījumā nesamazinātos. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība. 14.2. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 14.3. No Saeimas, Labklājības ministrijas un VSAA sniegtās informācijas izriet, ka vairumā gadījumu apstrīdētā norma leģitīmo mērķi sasniedz. Proti, personām, kuras sakarā ar invaliditātes iegūšanu ir pilnībā vai daļēji zaudējušas darbspējas, parasti ir apgrūtināta iespēja saglabāt tādus pašus ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas. Pat tad, ja šīs personas turpina strādāt, to veiktās sociālās iemaksas parasti ir mazākas, nekā bija pirms invaliditātes iegūšanas, un, pārrēķinot šīm personām invaliditātes pensiju, tās apmērs būtu jāsamazina (sk. lietas materiālu 103., 104., 121. un 122.lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru pensijas pārrēķina gadījumā ir paredzēts ņemt vērā nevis personas veiktās sociālās iemaksas, bet gan uzkrāto apdrošināšanas stāžu, nodrošina to, ka šādu personu ienākumi nesamazinās. Satversmes tiesa atzinusi, ka sociālo tiesību jomā likumdevējs ir tiesīgs vadīties no prezumpcijas par darbspēju zaudējuma apmēra un ienākumu zaudējuma apmēra savstarpējo saistību. Ja ienākumus aizstājošs sociālais maksājums netiek paredzēts personām, kuru darbspēju zaudējums ir mazāks par noteiktu apmēru, tiek prezumēts, ka persona ir spējīga nopelnīt sev pietiekamu iztiku. Šāda prezumpcija nav pretrunā ar Satversmi. Saskaņā ar šo prezumpciju ienākumus aizstājošais sociālais maksājums nav vērsts uz visu to vajadzību apmierināšanu, kādas personai rodas sakarā ar attiecīgo sociālo risku (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 10.4. un 11. punktu). Tomēr Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka faktiski konkrēta apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu zaudējums, vai arī otrādi - darbspēju saglabāšanās konkrētā apmērā pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai arī turpmāk būs iespējams gūt ienākumus tieši tādā pašā apmērā kā agrāk. Turklāt Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai personas, kas saņem sociālos pakalpojumus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, galvenokārt izšķirams nevis pēc formālajām pazīmēm, bet gan izvērtējot mērķus, kuru labad ar attiecīgo sociālo risku saistītais sociālais maksājums noteikts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 15. punktu, 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 8.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu). Kā tas izriet gan no izskatāmās lietas materiāliem, gan arī no pieaicināto personu viedokļiem, prezumpcija, ka, personai iegūstot 3. grupas invaliditāti, tās alga noteikti kļūs mazāka, ne vienmēr apstiprinās. Izskatāmajā lietā konkrētā persona ar 3. grupas invaliditāti spēja uzsākt profesionālo karjeru un ilgu laiku to sekmīgi turpināt, turklāt sasniedzot tādu ienākumu līmeni, kas ievērojami pārsniedza ienākumus pirms 3. grupas invaliditātes noteikšanas. Savukārt pēc tam, kad šai personai tika noteikta 2. grupas invaliditāte, tā savu profesionālo karjeru turpināt vairs nevarēja. Taču, piemērojot apstrīdēto normu konkrētās personas situācijā, tai netiek nodrošināta pēc iespējas mazāka ienākumu krišanās sakarā ar 2. grupas invaliditātes iegūšanu, jo, saskaņā ar apstrīdēto normu pārrēķinot invaliditātes pensiju personām, kurām invaliditātes grupa mainās no vieglākas uz smagāku, formāli tiek izmantota tāda pati aprēķina formula kā apdrošināšanas stāža papildināšanas gadījumā, neņemot vērā šo personu veiktās sociālās iemaksas. Līdz ar to tādos gadījumos kā izskatāmajā lietā izvērtējamais apstrīdētā norma savu leģitīmo mērķi nesasniedz, un atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām personu grupām nav attaisnojama. Tātad apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.