16. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. 16.1. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku zaudējušām, līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu). Lai nodrošinātu apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, Saeimai jāizdara grozījumi Pensiju likumā. Minētā pienākuma izpildei nepieciešams laiks, tādēļ, no šā viedokļa raugoties, lietā piemērots risinājums ir apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar konkrētu brīdi nākotnē. 16.2. Taču, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai jāizvērtē arī tas, vai konkrētajā administratīvajā lietā iesaistītās personas pamattiesību aizsardzībai ir nepieciešama apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar atpakaļvērstu spēku un vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku tikai attiecībā uz konkrētām personām (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 20. punktu). Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā U. Strautkalnu ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Turklāt 2012. gada 6. jūnijā Satversmes tiesā saņemta Administratīvās rajona tiesas vēstule, kurā norādīts, ka tiesa apturējusi tiesvedību līdzīgā lietā. Vienlaikus nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar apstrīdēto normu aizskarto pamattiesību aizsardzības nolūkā ir vērsusies valsts iestādēs. Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā, lai, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku attiecībā uz kādu personu grupu, netiktu nodarīts kaitējums šo personu interesēm (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 10. punktu). Tāpēc ir nepieciešams apstrīdēto normu atzīt par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz visām tām personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizstāvēšanu attiecīgās valsts institūcijās vai tiesās. 16.3. Satversmes tiesa norāda, ka pēc šā sprieduma spēkā stāšanās var veidoties tāda situācija, ka valsts iestādēm būs jāizlemj jautājums par to, kā aprēķināma invaliditātes pensija U. Strautkalnam un citām līdzīgos apstākļos esošām personām lietās, kuru izlemšanas laikā apstrīdētā norma attiecībā uz šīm personām būs zaudējusi spēku, taču jauns regulējums vēl nebūs pieņemts. Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus likums konstitucionālajai tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti un noteiktību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 24. punktu). Satversmes tiesa savos spriedumos ir norādījusi, kā sasniedzams Satversmei atbilstošs rezultāts, risinot tiesiskās situācijas līdz jaunā tiesiskā regulējuma izstrādāšanai un pieņemšanai. Viens no risinājumiem ir tāds, ka tiesību norma valsts iestādēm un tiesām jāpiemēro, uz to pēc analoģijas attiecinot kādu citu regulējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 13. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka līdz jaunā regulējuma pieņemšanai iespējams pēc analoģijas piemērot atbilstošo Pensiju likuma 16. panta pirmajā daļā paredzēto invaliditātes pensijas aprēķina formulu gadījumos, kad šādi aprēķinātas invaliditātes pensijas apmērs pārsniedz saskaņā ar apstrīdēto normu aprēķināto apmēru. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: