5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 109. pantam. Savukārt apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. pantam neesot vērtējama. 5.1. Tiesībsargs norāda, ka 3. grupas invalīdi, kuriem invaliditātes pensija piešķirta pirms 1997. gada 1. janvāra, bet kuri turpina strādāt, veikt sociālās iemaksas un iegūst 2. grupas invaliditāti, un Senāta norādītā salīdzināmā grupa - sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kas pēc 1997. gada 1. janvāra kļūst par 2. grupas invalīdiem, - ir personu grupas, uz kurām attiecas būtiski atšķirīgs tiesiskais regulējums. Pirmkārt, normatīvie akti neparedzot vidējās apdrošināšanas iemaksu algas pārrēķināšanu arī tajos gadījumos, kad persona turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas. Otrkārt, Senāts salīdzinot invaliditātes pensijas pārrēķināšanu, invaliditātes grupai mainoties no trešās uz otro, ar invaliditātes pensijas piešķiršanu no jauna, kam šobrīd normatīvajos aktos noteikts atšķirīgs tiesiskais regulējums un aprēķināšanas kārtība. Atbilstoši spēkā esošajam regulējumam invaliditātes grupas maiņa netiekot uzskatīta par jaunu apdrošināšanas gadījumu. Tādējādi personas ar 3. grupas invaliditāti, kurām invaliditātes pensija piešķirta pirms 1997. gada 1. janvāra un kuras arī pēc šā datuma turpina strādāt, veikt sociālās iemaksas un iegūst 2. grupas invaliditāti, un sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri pēc 1997. gada 1. janvāra iegūst uzreiz 2. grupas invaliditāti, neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tāpēc apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. pantam neesot vērtējama. 5.2. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 109. pantam, Tiesībsargs norāda: no Latvijā pastāvošā sociālās apdrošināšanas modeļa izriet princips, ka sociālās apdrošināšanas izmaksas ir proporcionālas veiktajām sociālajām iemaksām. Proti, uz sociālajām iemaksām balstīto pensiju, tostarp invaliditātes pensiju, apmērs ir atkarīgs no personas ienākumiem, no kuriem aprēķinātas un veiktas sociālās iemaksas. Tomēr personām, kurām invaliditātes pensija piešķirta pirms 1997. gada 1. janvāra un kuras arī pēc šā datuma turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas, invaliditātes pensijas apmērs nav atkarīgs no veikto sociālo iemaksu apmēra. Tādējādi šīm personām invaliditātes pensijas pārrēķina gadījumā apstrīdētā norma nenodrošinot saikni starp sociālajām iemaksām, kas veiktas pēc 1997. gada 1. janvāra, un invaliditātes pensijas apmēru. Līdz ar to tiekot ierobežotas Satversmes 109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tiesībsargs uzskata, ka šāds ierobežojums neatbilst Satversmei. Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bijis nodrošināt uz sociālajām iemaksām balstītas sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti un ilgtspēju un līdz ar to aizsargāt sabiedrības labklājību. Tomēr apstrīdētā norma šo mērķi nesasniedzot. Turklāt Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā apgalvotajam, ka invaliditātes apdrošināšanas sistēmā pretstatā valsts vecuma pensiju sistēmai darbojoties solidaritātes, nevis uzkrāšanas princips. Solidaritāte starp sociālo iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem esot viens no Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincipiem. Saskaņā ar šo principu strādājošo veiktās sociālās iemaksas tiekot izmaksātas pašreizējiem invalīdiem. Šā iemesla dēļ invaliditātes apdrošināšanas sistēmā invaliditātes pensijas apmērs esot atkarīgs no personas veiktajām sociālajām iemaksām. No Pensiju likuma 16. panta izrietot secinājums, ka personai, kas vismaz 36 mēnešus veikusi sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai, ir tiesības, pirmkārt, saņemt invaliditātes pensiju un, otrkārt, būt drošai, ka attiecība starp tās veiktajām iemaksām un invaliditātes pensijas apmēru būs saprātīga. Apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, nenodrošinot šādas saprātīgas saiknes pastāvēšanu. Ievērojot minēto, Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam, jo ar to noteiktais ierobežojums nav nepieciešams, proti, apstrīdētās normas mērķi varot sasniegt arī ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 109. pantam.