6. Article

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - atzīst, ka Senāta identificēto divu personu grupu kopējie elementi - proti, sociāli apdrošināta darba ņēmēja statuss laikā pēc 1997. gada 1. janvāra un 2. grupas invaliditātes iegūšana pēc šā datuma - un atšķirīgais elements - invaliditātes pensijas piešķiršanas laiks, kas izšķir, vai pensijas apmērs ir vai nav balstīts uz personas veiktajām sociālajām iemaksām, - esot izraudzīti pamatoti. Tomēr esot jāņem vērā arī tas, ka šo divu grupu kopīga pazīme ir Pensiju likuma 24. pantā un pārejas noteikumu 16. punkta 4. apakšpunktā noteiktā pensijas pārrēķināšanas kārtība, saskaņā ar kuru pensija neatkarīgi no tās pirmreizējās piešķiršanas laika tiek pārrēķināta, ņemot vērā personas papildināto apdrošināšanas stāžu, nevis personas veiktās sociālās iemaksas. Tāpat šīs personu grupas vienojot Noteikumu Nr. 1581 4. un 5. punktā reglamentētā pensiju aktualizēšanas kārtība, kas paredz, ka invaliditātes pensijas, tās pārrēķinot sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, neatkarīgi no to pirmreizējās piešķiršanas laika tiek aktualizētas atbilstoši inflācijas izmaiņām valstī. Tā kā Senāta salīdzinātās personu grupas atrodas atšķirīgā situācijā pēc invaliditātes pensijas pirmreizējās piešķiršanas laika, apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret atšķirīgā tiesiskajā situācijā esošām personām. Tādējādi nevarot uzskatīt, ka ar apstrīdēto normu būtu radīts privātpersonu tiesību ierobežojums. Līdz ar to neesot iespējams vērtēt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un tā sasniegšanas līdzekļus. Senātā izskatāmais gadījums, kad persona pēc tam, kad tai piešķirta invaliditātes pensija, turpina strādāt, turklāt saņemot lielu darba algu un tādējādi spējot sevi nodrošināt, neesot tipisks. Senāts neesot ņēmis vērā, ka gadījumā, ja persona pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas no mazākas algas nekā alga, no kuras aprēķināta invaliditātes pensija (ja invaliditātes dēļ persona, piemēram, strādā nepilnu darba laiku), veicot invaliditātes pensijas pārrēķinu un par bāzi ņemot šo mazāko algu, pensijas apmērs būtu jāsamazina. Tāpēc pensijas regulējošajos tiesību aktos esot ietverts princips, ka visas invaliditātes pensijas pārrēķina, ņemot vērā personas papildus uzkrāto apdrošināšanas stāžu, nevis personas papildus veiktās sociālās iemaksas. Labklājības ministrija piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk darbojas solidaritātes princips. No 1996. gada 1. janvāra sociāli apdrošinātās personas personīgajā kontā tiek reģistrēts personas pensijas kapitāls, kas tiekot ņemts vērā, piešķirot valsts vecuma pensiju. Tādējādi pensijas apmērs esot tieši atkarīgs no personas uzkrātā pensijas kapitāla. Savukārt invaliditātes pensijai netiekot veidots uzkrājums, no kura varētu aprēķināt pensijas daļu, ko pieskaitīt iepriekš piešķirtai invaliditātes pensijai, kā tas ir vecuma pensijas pārrēķināšanas gadījumā. Likumdevējs esot izvēlējies pārdalīt iekasētās sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai starp invaliditātes pensijas saņēmējiem, konkrētām šīs pensijas saņēmēju grupām nosakot atbilstošus apmērus gan piešķirot un pārrēķinot pensiju, gan arī nodrošinot minimālo pensijas apmēru.