8. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes lektore un doktorante Anita Kovaļevska - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam, A. Kovaļevska secina, ka Senāta salīdzinātajām grupām ir gan kopīgi, gan atšķirīgi elementi. Tā kā tiesības saņemt izmaksas no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta esot sociāli apdrošinātām personām, tad apstākļos, kad divas sociāli apdrošinātas personas vienādu laika periodu veikušas sociālās iemaksas no vienādas algas un tām abām vienā laika posmā noteikta 2. grupas invaliditāte, pret šīm personām būtu jāizturas vienādi. Tomēr apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, jo vienai grupai invaliditātes pensijas aprēķināšanā tiek ņemta vērā tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba alga, kas bija piemērota pensijas apmēra noteikšanai pirms pensijas pārrēķināšanas, bet otrai grupai tiek ņemta vērā konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas. Tātad vienā gadījumā tiek izmantota tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba alga, kāda tā bija pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet otrā gadījumā - konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga. Šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms mērķis, taču ar apstrīdēto normu šā mērķa sasniegšanu varot nodrošināt tikai tajos gadījumos, kad personas ienākumi pēc sākotnējās invaliditātes noteikšanas ir samazinājušies. Savukārt gadījumos, kad ienākumi ir pieauguši, tiekot nodrošināts tikai tas, ka pārrēķinātās pensijas apmērs nav mazāks par iepriekš saņemto. Tāpēc nevarot piekrist Saeimas apgalvotajam, ka personām pēc invaliditātes noteikšanas vajadzētu zaudēt darbu vai ka tām, turpinot strādāt un veicot sociālās iemaksas, atalgojums sakarā ar darbspēju samazināšanos vienmēr būs mazāks. Pirmkārt, darba devējiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir uzlikts pienākums ieviest darbavietā saprātīgus pielāgojumus, lai personas ar invaliditāti varētu strādāt. Otrkārt, persona ar invaliditāti varot paaugstināt kvalifikāciju, laika gaitā uzkrāt pieredzi, un rezultātā tās ienākumi varot pat palielināties. Treškārt, ja starp pirmreizējo invaliditātes noteikšanu un invaliditātes grupas maiņu ir desmit gadus ilgs vai vēl ilgāks laika posms, vidējā darba alga valstī varot pieaugt tik būtiski, ka persona ar invaliditāti, pat strādājot nepilnu darba slodzi, varētu saņemt lielāku atalgojumu nekā pirms invaliditātes noteikšanas. Šādos gadījumos apstrīdētā norma nevis nodrošinot papildu aizsardzību, bet gan pasliktinot konkrēto personu stāvokli. Mazāk ierobežojošu un taisnīgāku risinājumu A. Kovaļevska saskata likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām". Proti, šā likuma 20. panta piektajā daļā ir noteikts, ka gadījumā, ja apdrošinātā persona saņem atlīdzību par darbspēju zaudējumu un ar šo personu notiek atkārtots nelaimes gadījums darbā vai tiek konstatēta arodslimība, šo atlīdzību pārrēķina atbilstoši no jauna noteiktajam darbspēju zaudējumam. Šādā gadījumā mēneša vidējā apdrošināšanas iemaksu alga ir vienāda ar to, kas šai personai tika noteikta, piešķirot iepriekšējo atlīdzību par darbspēju zaudējumu, izņemot gadījumu, kad mēneša vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, ko aprēķina pēc atkārtota nelaimes gadījuma darbā vai saslimšanas ar arodslimību, ir lielāka par to, kas tika aprēķināta iepriekš. Tas apstāklis, ka pirmajā salīdzināmajā grupā ietilpstošās personas līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai invaliditātes pensiju jau saņēma, bet otrajā salīdzināmajā grupā ietilpstošās personas nesaņēma, nevarot attaisnot atšķirīgo attieksmi. Pirmkārt, pie otrās grupas piederošajām personām līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai neesot konstatēts darbspēju zaudējums, tātad tām arī neesot bijusi nepieciešama invaliditātes pensija sakarā ar ienākumu zaudējumu vai papildu izdevumiem. Otrkārt, neesot iespējams nodrošināt, ka ikvienā gadījumā personas, kas veikušas vienāda apmēra sociālās iemaksas, dzīves laikā saņems arī vienāda apmēra izmaksas, jo atšķirīgs ir personu dzīves ilgums, tām piešķirto pabalstu skaits un šo pabalstu izmaksas periods. Turklāt visā sociālās apdrošināšanas sistēmā darbojoties nevis reālās uzkrāšanas princips, atbilstoši kuram personas varētu izmaksas saņemt tikai veikto iemaksu apmērā, bet gan solidaritātes princips. Šis princips neliedzot vienlaikus piemērot arī taisnīguma jeb ekvivalences principu, atbilstoši kuram personas saņemtajām izmaksām no sociālās apdrošināšanas budžeta jābūt proporcionālām ar tajā veiktajām iemaksām neatkarīgi no tā, cik lielas izmaksas persona saņēmusi iepriekšējos periodos un vai tās iemaksas sedz izmaksas. Analizējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 109. pantam, A. Kovaļevska uzsver, ka gadījumā, ja persona veikusi sociālās iemaksas, jābūt saprātīgai attiecībai starp personas ienākumiem, no tiem aprēķinātajām iemaksām un saņemtajām izmaksām. Ja sociālajai apdrošināšanai pakļautai personai netiek nodrošināts tas, ka izmaksas ir proporcionālas veiktajām iemaksām, tad tiekot ierobežotas personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. A. Kovaļevska neapšauba, ka šāds ierobežojums ir noteikts ar likumu un ka tam ir leģitīms mērķis, taču uzskata šo ierobežojumu par nesamērīgu, vadoties pēc tiem kritērijiem, kas izmantoti, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam. Secinājumu daļa