9. Article

Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam. Gadījumos, kad Satversmes tiesai ir bijis jāvērtē apstrīdēto normu atbilstība abām minētajām Satversmes normām, atkarībā no konkrēto lietu apstākļiem tā ir vērtējusi gan apstrīdēto normu atbilstību abām minētajām Satversmes normām kopsakarā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 12. punktu un 2010. gada 29. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01), gan arī secīgi - vispirms izvērtējot atbilstību vienai no šīm normām un tikai tad, ja nepieciešams, - otrai normai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija spriedumu lietā Nr. 2011-20-01). Satversmes tiesa savā praksē ir secinājusi gan to, ka no Satversmes 109. panta izriet valsts pienākums izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas piedāvā atbilstošu nodrošinājumu invaliditātes riska iestāšanās gadījumā, gan arī to, ka šāda sistēma darbojas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01 un 2012. gada 21. jūnija spriedumu lietā Nr. 2011-20-01). Taču Satversme neparedz nedz konkrētas sociālā nodrošinājuma izmaksu summas un konkrētus šo summu aprēķināšanas nosacījumus, nedz arī konkrētu šo summu piešķiršanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 10.1.2. un 10.3. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 19.1. punktu). Turklāt no Satversmes tiesas prakses izriet, ka arī invaliditātes pensijas ir atzīstamas par tādu sociālo pakalpojumu, kas ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu un 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 14. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka likumdevēja rīcībai, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, vienmēr ir jāatbilst Satversmes normām un principiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.4. punktu). Tā, piemēram, kaut arī no Satversmes 109. panta neizriet valsts pienākums noteiktai personu grupai sniegt konkrēta apjoma sociālos pakalpojumus, saskaņā ar vienlīdzības principu šāds pienākums var izrietēt no fakta, ka attiecīgs sociālais pakalpojums paredzēts kādai citai vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošai personu grupai, ja vien nav pamata pret salīdzināmajām personu grupām izturēties atšķirīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra spriedumu lietā Nr. 2009-46-01). Šādos gadījumos Satversmes tiesa vispirms izvērtē apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam un tikai pēc tam - atbilstību Satversmes 109. pantam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra spriedumu lietā Nr. 2006-13-01).