10. Article

Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē apstrīdētā norma, ja tā tiek atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs viedoklis jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu). Satversmes tiesa savu pamatojumu visupirms var balstīt uz pieteikumā norādītiem argumentiem par to, kāpēc apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu nepieciešama pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, un par to, kādā veidā tā novērstu apstrīdētās normas radītās nelabvēlīgās sekas. Pieteikumā nav ietverts prasījums atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas, spēkā stāšanās vai kāda cita pagātnes brīža. Turklāt jaunais regulējums nevis automātiski piešķir par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītai personai tiesības strādāt par pedagogu, bet gan paredz izvērtēšanas mehānismu. Proti, Ministru kabineta noteikta institūcija pēc tam, kad personai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, izvērtē, vai tas, ka šāda persona strādās par pedagogu, nekaitēs izglītojamo interesēm. Satversmes tiesa nevar izvērtēt, vai konkrēti Pieteikuma iesniedzējs drīkst strādāt par pedagogu. Tādējādi uz Pieteikuma iesniedzēju attiecas jaunais regulējums un nav tādu apstākļu, kas liecinātu, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ir nepieciešama Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Līdz ar to Satversmes tiesai nav iemesla piešķirt savam nolēmumam atpakaļejošu spēku un ir pamats tiesvedības izbeigšanai.