2. Article

Pieteikuma iesniedzējs Leons Cēbergs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) norāda, ka savulaik esot sodīts par mazāk smagu noziegumu, kas paredzēts Krimināllikuma 219. panta otrajā daļā. Viņš lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 106. pantam, jo apstrīdētā norma aizskarot viņam minētā panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertas divas pazīmes, kuru pastāvēšanas gadījumā personai ir liegtas tiesības strādāt par pedagogu. Likumdevējs neesot paredzējis atšķirīgu regulējumu atkarībā no tā, par cik smagu noziegumu persona ir sodīta. Turklāt personas tiesības tiekot ierobežotas neatkarīgi no tā, ka sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētajai normai ir leģitīmi mērķi, proti, bērnu tiesību aizsardzība un nepieciešamība "nodrošināt kvalitatīva pedagogu korpusa izveidošanu, kas sekmētu katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību". Tomēr viņš uzskata, ka apstrīdētās normas mērķus var sasniegt ar tikpat iedarbīgiem, taču saudzējošākiem līdzekļiem, diferencējot ierobežojumu atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma un nesaistot tiesības strādāt par pedagogu ar reabilitāciju, bet gan ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu. Pieteikumā norādīts, ka atbilstoši Krimināllikuma 63. panta devītajai daļai sodāmības dzēšana vai noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Šajā Krimināllikuma normā esot ietverta ideja, ka persona var laboties un krimināltiesiskās sekas nevar personu vajāt visu atlikušo mūžu. Tāpēc izšķiroša nozīme esot jāpiešķir nevis faktam, ka persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet gan izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam un raksturam, ievērojot Krimināllikuma 7. pantā noteikto. Ja persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas nav saistīts ar vardarbību vai citādu būtisku kaitējumu citām personām, tai vajadzētu ļaut strādāt par pedagogu, jo tas neapdraudot leģitīmā mērķa sasniegšanu. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, uz saudzīgāka risinājuma iespējamību norāda citos normatīvajos aktos paredzētā diferencētā pieeja atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma un rakstura. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas 3. un 4. punktā paredzēts, ka par bērnu aprūpes un izglītības iestāžu vadītājiem un darbiniekiem nedrīkst strādāt personas, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Ar šādu regulējumu likumdevējs esot efektīvi nodrošinājis leģitīmā mērķa sasniegšanu, vienlaikus pēc iespējas mazāk ierobežojot personai Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka viņa pamattiesību aizskārums nav samērīgs ar viņam piespriesto kriminālsodu. Turklāt Saeima savā atbildes rakstā esot atzinusi, ka apstrīdētā norma līdz tās grozīšanai neatbilda Satversmes 106. pantam.