5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma mērķis bija nodrošināt to, ka par pedagogu nedrīkst strādāt tīša nozieguma izdarītājs, ja vien vēlāk attiecīgā persona netiek reabilitēta. Šāds ierobežojums pēc būtības esot līdzīgs likuma "Par tiesu varu" 55. panta 1. punktā noteiktajam, ka par tiesneša amata kandidātu nevar būt persona, kura agrāk sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas), un Prokuratūras likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktajam, ka par prokurora amata kandidātu nevar būt persona, kura ir sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas). Vārdi "un nav reabilitēts" pēc satura atbilstot ierobežojumam "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas". Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums no tiesneša un prokurora amata kandidātiem noteiktajiem ierobežojumiem atšķiroties vienīgi ar to, ka ir saistīts nevis ar jebkura noziedzīga nodarījuma, bet gan tīša nozieguma izdarīšanu. Uz pedagogu, kas strādā bērnu izglītības iestādē, esot attiecināms gan apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, gan arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas 4. punktā noteiktais ierobežojums. Savukārt uz pedagogu, kas strādā pieaugušo izglītības iestādē, esot attiecināms tikai apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums. Tieslietu ministrija norāda, ka tiesības izvēlēties pedagoga profesiju ietilpst Satversmes 106. panta tvērumā un apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijām. Tieslietu ministrija uzskata, ka valstij ir pienākums noteikt tādu regulējumu, lai darbs sabiedrībai nozīmīgās profesijās tiktu veikts atbilstoši sabiedrības interesēm, citastarp izvirzīt arī kvalifikācijas un objektivitātes prasības personām, kurām uzticēta valstij un sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde. Turklāt amata ierobežojumi personām, kuras pilda sabiedrībai nozīmīgas funkcijas, varot būt stingrāki nekā citām personām. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - nodrošināt, lai par pedagogu nevarētu strādāt personas, kas sodītas par tīšu noziegumu. Plašākā nozīmē apstrīdētās normas mērķis esot gan demokrātiskās valsts iekārtas, gan citu cilvēku tiesību aizsardzība. Lai šos mērķus sasniegtu, normatīvajos aktos pedagogiem tiekot izvirzītas paaugstinātas prasības. Esot jāņem vērā pedagoģijas mērķis - vispusīgas, humānas, atbildīgas un likumpaklausīgas personības veidošana. Tīši noziegumi pēc sava rakstura esot bīstamāki un kaitīgāki nekā tie, kas tiek izdarīti aiz neuzmanības, jo psihiskā attieksme šajā gadījumā esot apzināti vērsta uz kaitīgo seku radīšanu. Tādējādi pastāvot pamatots risks, ka persona, kas ar nodomu, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, ir vērsusies pret nozīmīgām sabiedrības interesēm, nespēs panākt to, lai izglītojamais izprastu nepieciešamību ievērot sabiedrības intereses un rīkoties saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto. Nosakot šāda veida ierobežojumus, likumdevējs esot centies panākt, lai pedagoga amatu ieņemtu personas ar nevainojamu reputāciju. Valsts izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, un sabiedrība kopumā gūstot labumu no apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma. Tieslietu ministrija uzskata, ka likumdevējs nevar vispārīgi noteikt noziedzīgu nodarījumu grupas, ar kurām saistīts apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums. Tomēr likumdevējs esot izvērtējis saudzējošāku līdzekļu noteikšanas iespējamību un apstrīdēto normu grozījis. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka grozījumi Izglītības likumā novērš Pieteikuma iesniedzēja minētos regulējuma trūkumus, kas varētu liecināt par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 106. pantam.