13. Article

Sociālās tiesības, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, ir īpaša cilvēktiesību joma, kas arī starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 17. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106 10. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās normas starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Iespēja un pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija dod valstij plašu rīcības brīvību jautājumos, kas skar vispārīgo stratēģisko ekonomisko vai sociālo pasākumu īstenošanu. Pateicoties valsts institūciju rīcībā esošajām zināšanām par savas valsts sabiedrību un tās vajadzībām, likumdevējs uz sociālu vai ekonomisku apsvērumu pamata var vislabāk definēt sabiedrības intereses, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti respektē likumdevēja izraudzīto politiku sociālo tiesību jomā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā "Carson and Others v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 42184/05, 61. punktu). Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā ietilpst tikai tāda sociālā palīdzība, kas tiek garantēta pat tad, ja persona nav veikusi iemaksas. Personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī tiek garantētas ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 34. punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. Ja konkrētajā gadījumā personai tiek garantētas minētās tiesības, tad sociālais nodrošinājums vismaz minimālajā līmenī netiek skarts (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.3. punktu). Ņemot vērā piemaksas kā papildu sociālā atbalsta pasākuma raksturu, Satversmes tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā norma neskar sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatpakalpojumu, piemēram, pensijas piešķiršanas, aprēķināšanas vai izmaksāšanas jautājumus. Tāpat lietas sagatavošanas gaitā nav gūts apstiprinājums tam, ka tieši apstrīdētās normas spēkā stāšanās būtu novedusi pie tā, ka kādai personu grupai vairs netiktu garantētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Arī Tiesībsargs ir atzinis, ka personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī tiek garantētas ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 34. punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra (sk. lietas materiālu 87. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma neskar sociālo tiesību īstenošanu vismaz minimālajā apmērā.