14. Article

Pieteikumā ir norādīti divi tiesību principi, kurus pārkāpjot apstrīdētā norma, proti: tiesiskās vienlīdzības princips un tiesiskās paļāvības princips. 14.1. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, atzinusi, ka tajā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti, bet tomēr dažādi principi: vienlīdzības princips - pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu). Lai gan pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas atbilstība 91. panta pirmajam teikumam, proti, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā". No pieteikuma neizriet pamatojums tam, ka apstrīdētā norma sadalītu pensiju saņēmējus vairākās grupās pēc kāda nepieļaujama kritērija. Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punkts). Sociālo tiesību jomā atšķirīgas attieksmes pamatā ir ideja, ka valsts nolūkā nodrošināt sociālo taisnīgumu uzņemas atbildību par tās pilsoņiem, kuru pamatvajadzības tai jāapmierina, ievērojot savā rīcībā esošos resursus. Absolūta vienlīdzības principa piemērošana sociālo tiesību jomā var radīt nopietnas finansiālas sekas. Tas vien, ka persona nebauda kādas konkrētas sociālās tiesības, pats par sevi nerada pamattiesību pārkāpumu. Atšķirīga attieksme personu tiesību pārkāpumu rada tikai tad, ja tai nav pamatota iemesla [sk. Bossuyt M. Should the Strasbourg Court Exercise More Self-Restraint? // Human Rights Law Journal, Vol. 28, No. 9-12 (2007), pp. 325, 329]. Izskatāmajā lietā jāņem vērā, ka apstrīdētā norma attiecas uz tādiem finansiāla rakstura atbalsta pasākumiem, kuri ir atkarīgi no likumdevēja rīcības brīvības ietvariem. Jo plašāka ir likumdevēja rīcības brīvība konkrēta sociālo tiesību jomā ietilpstoša jautājuma regulēšanā, jo mazāka ir tiesiskā aizsardzība, ko personām nosaka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips. 14.2. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot, pirmkārt, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi; treškārt, vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 10. punktu). 14.2.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras pensijā devušās līdz 2011. gada 31. decembrim un kurām piešķirta piemaksa, un personas, kuras pensijā devušās pēc šā datuma un kurām nav tiesību uz piemaksu. Savukārt Saeima norāda, ka šīs personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo piemaksa bijusi terminēta. Personas, kas pensijā devušās pēc 2011. gada 31. decembra, atrodoties tāda jauna tiesiskā regulējuma ietvaros, kurš neesot salīdzināms ar iepriekšējo periodu. Satversmes tiesa norāda, ka lietas dalībnieku piedāvātais vērtējums par to, kuras personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, izskatāmajā lietā tomēr nav izmantojams. Ja atzītu par pamatotu Pieteikuma iesniedzēja piedāvāto argumentu, izveidotos tāda situācija, ka likumdevēja noteikts termiņš pats par sevi vienmēr rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu attieksmi pret tām. Savukārt Saeimas piedāvātais arguments nozīmētu to, ka likumā noteikto termiņu nekad nevarēs aplūkot vienlīdzības principa aspektā, jo personu tiesību vai pienākumu izmaiņas pēc šā termiņa vienmēr notiks jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros. Satversmes tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās normas kontekstā būtu saprātīgi pieņemt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām piešķirta pensija un kurām ir līdz 1995. gada 31. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs. Proti, likumdevēja nolūks, ieviešot piemaksu, bija sniegt īpašu atbalstu tām personām, kurām līdz 1995. gada 31. decembrim bija uzkrāts liels apdrošināšanas stāžs, bet kuras nevarēja pilnvērtīgi līdzdarboties ar 1995. gada 2. novembra likumu "Par valsts pensijām" jaunizveidotajā sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tāpat arī pārejas noteikumu 41. punkts vienmēr ir paredzējis, ka piemaksas piešķiršanas galvenais priekšnoteikums ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim. Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētās normas kontekstā vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām ir līdz 1995. gada 31. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs un tiesības uz valsts pensiju. 14.2.2. Gan personām, kurām pensija piešķirta līdz apstrīdētajā normā paredzētajam termiņam - 2011. gada 31. decembrim, gan personām, kurām pensija piešķirta pēc šā datuma, ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim. Savukārt piemaksa maksājama tikai vienai šo personu grupai, proti, personām, kurām pensija piešķirta līdz 2011. gada 31. decembrim. Otrai personu grupai nav tiesību uz piemaksu. Līdz ar to apstrīdētā norma ir radījusi atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 14.2.3. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot ilgtermiņā nodrošināt speciālā budžeta stabilitāti. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot pieļaujama finanšu līdzekļu taupīšana uz vismazāk aizsargātās sabiedrības daļas rēķina un līdz ar to šādu mērķi nevarot atzīt par leģitīmu. No tā likumprojekta anotācijas, ar kuru likumā "Par valsts pensijām" tika ietverta apstrīdētā norma, izriet, ka tā pieņemta nolūkā līdzsvarot speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus un līdz ar to nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada 7. decembrī). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pat Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību ierobežošanas gadījumā mērķis nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju ir atzīstams par leģitīmu. Tātad likumdevējam bija ne vien tiesības, bet arī pienākums rīkoties un gādāt par sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju. Pretējā gadījumā varētu tikt apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību īstenošana. Likumdevējam ir pienākums nodrošināt pensiju sistēmas ilgtspēju, garantējot, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu būs īstenojamas arī nākamajās paaudzēs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3. punktu). Turklāt sociālās politikas jomā pieņemtais pārsteidzīgais un nepārdomātais lēmums piemaksu palielināt līdz 70 santīmiem par katru apdrošināšanas stāža gadu ietekmēja speciālā budžeta ilgtspēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.1.2. punktu). Gan no Labklājības ministrijas sniegtās informācijas, gan Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas izriet, ka naudas līdzekļu atlikums (uzkrājums) speciālajā budžetā strauji samazinās. Laika posmā no 2009. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 1. janvārim samazinājums sasniedzis aptuveni 750 miljonus latu (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas 8. lpp. un Labklājības ministrijas 2012. gada 7. septembra vēstuli Satversmes tiesai Nr.34-1-02/1869, lietas materiālu 94. lpp.). Tādējādi apstrīdētās normas pieņemšana bija viens no leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem. Piemēram, Labklājības ministrija norāda, ka laika posmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 1. jūlijam apstrīdētā norma radīja ietaupījumu aptuveni 540 tūkstošu latu apmērā (sk. Labklājības ministrijas 2012. gada 7. septembra vēstuli Satversmes tiesai Nr.34-1-02/1869, lietas materiālu 93. lpp.). Savukārt Saeima, atsaucoties uz Ministru kabineta prognozi, norāda, ka bija plānots ar apstrīdētās normas palīdzību 2012. gadā ietaupīt 2,6 miljonus latu, bet 2013. gadā - 7,2 miljonus latu (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 28. lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina speciālā budžeta ilgtspēju, kas atbilst leģitīmajam mērķim - citu personu tiesību aizsardzībai. 14.2.4. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajai normai neesot saprātīga pamata, jo tās pieņemšanas procesā neesot vērtētas alternatīvas. Piemēram, kā vienu no alternatīvām Pieteikuma iesniedzējs norāda iespēju arī turpmāk piešķirt piemaksu, bet vienlaikus paredzēt visām personām vienādu tās samazinājumu. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs rīcības brīvību izmantojis atbilstoši Satversmei, Satversmes tiesa savos nolēmumos ir vērtējusi, vai tas apsvēris apstrīdētās normas alternatīvas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Pat tad, ja nevienas personu grupas pamattiesības netiek ierobežotas, bet likumdevējs iecerējis noteikt atšķirīgu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tam ir pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, apsvērt iespējamās iecerētā tiesiskā regulējuma alternatīvas. Šā pienākuma ievērošana citastarp nodrošina arī izsvērtāka lēmuma pieņemšanu. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentam, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot vērtētas alternatīvas. Apstrīdēto normu Ministru kabinets ir izstrādājis, par pamatu ņemot Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijā ietverto situācijas analīzi, kā arī tajā aplūkotos dažādos iespējamos speciālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanas risinājumus. Apstrīdētā norma nav vērtējama atrauti no citiem pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt speciālā budžeta stabilitāti. No Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas redzams, ka tika piedāvāti vairāki risinājumi minētā mērķa sasniegšanai, un tajā aplūkoti, piemēram, šādi alternatīvi risinājumi: iemaksu likmes paaugstināšana, dažādu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojumu, tostarp pensiju un pabalstu, apmēra samazināšana, aizņemšanās no Valsts kases vai arī faktisko iemaksu principa attiecināšana uz visiem sociālās apdrošināšanas veidiem. Tomēr visi šie iespējamās rīcības modeļi novērtēti kā personu tiesības vairāk ierobežojoši un mazāk labvēlīgi personu interesēm (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas 21. - 39. lpp.). Līdzīgs alternatīvo risinājumu izvērtējums ir ietverts arī tā likumprojekta anotācijā, ar kuru likumā "Par valsts pensijām" tika ieviesta apstrīdētā norma (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada 7. decembrī). Arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā bija notikušas diskusijas par dažādām iespējamām pārejas noteikumu 41. punkta redakcijām. Piemēram, tika apspriesta iespēja noteikt, ka piemaksu piešķir personām, kuru vecuma vai invaliditātes pensija nepārsniedz 135 latus mēnesī. Tāpat tika aplūkota iespēja piemaksu piešķirt tikai tām personām, kuru pensija nepārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu vienpadsmitkāršā apmērā (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2010. gada 14. decembra sēdes protokolu Nr. 19, lietas materiālu 50. un 51. lpp.). Lai gan Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija šos priekšlikumus noraidīja un attiecībā uz piemaksu Saeimas balsojumā tika atbalstīts Ministru kabineta piedāvātais risinājums, nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētās normas izstrādāšanas un pieņemšanas procesā netika izvērtēti alternatīvie risinājumi. Tāpat par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei neliecina arī tas apstāklis, ka likumdevējs nav pieņēmis tādu apstrīdētās normas alternatīvu, kādu par lietderīgāko uzskata Pieteikuma iesniedzējs vai arī kāda no lietā pieaicinātajām personām. Ja sociālo tiesību jomā pastāv vairākas objektīvi pamatojamas alternatīvas, kas ir vienlīdz piemērotas izraudzītā leģitīmā mērķa sasniegšanai, tad konkrētā risinājuma izvēle ir pirmām kārtām likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai alternatīvas tika vērtētas. Taču tiesas uzdevums nav nedz aizstāt izraudzīto risinājumu ar pieteikuma iesniedzējam vēlamo alternatīvu, nedz pārvērtēt uz sociālās politikas lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību, nedz arī veikt valsts budžeta, tostarp speciālā budžeta, finanšu līdzekļu pārdali par labu citu mērķu sasniegšanai. Tātad apstrīdētās normas izstrādāšanas laikā alternatīvi risinājumi ir apsvērti. 14.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst arī tiesiskās paļāvības principam. Tiesiskās paļāvības princips ir nesaraujami saistīts ar tiesiskas valsts principu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu zaudēta personu uzticība valstij un tiesībām. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Taču, arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu persona varēja likumīgi, pamatoti un saprātīgi paļauties. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts. Tādējādi, lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). Izvērtējot iespējamo personas tiesību aizskārumu attiecībā uz papildu sociālā atbalsta pasākumiem, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tad, ja tiesiskais regulējums attiecas nevis uz personām piešķirtajām, bet tikai gaidāmajām tiesībām, tiesiskās aizsardzības līmenis ir zemāks. Savukārt tad, ja tiesiskais regulējums skar tiesības, kas personām piešķiramas pēc ilgāka laika posma, personām vispār nevar būt izveidojusies pamatota un saprātīga paļāvība uz konkrēta papildu sociālā atbalsta pasākuma saņemšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 24. punktu). Arī uz izskatāmo lietu attiecināmas Satversmes tiesas praksē paustās atziņas. Proti, apstrīdētā norma tika pieņemta jau 2010. gada 20. decembrī un stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī. Līdz ar to normatīvais regulējums paredzēja pietiekami ilgu periodu - vienu gadu -, lai personas, kuras pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu sasniedz pēc 2011. gada 31. decembra, varētu attiecīgi plānot savu rīcību. Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata uzskatīt, ka personām, kurām piemaksa vēl nav piešķirta, būtu radusies tiesiskā paļāvība uz piemaksas kā papildu sociālā atbalsta pasākuma saņemšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst gan Satversmes 109. pantam, gan arī Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 41. punkta vārdus un skaitļus "līdz 2011. gada 31. decembrim" par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris