2. Article

Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi un ar Ministru kabineta 2010. gada 17. novembra rīkojumu Nr. 674 apstiprināto Koncepciju par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā (turpmāk - Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcija), norāda, ka Satversmes 91. pants liedz dažādi izturēties pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, vienādos apstākļos atrodas visas tās personas, kuras saņem valsts vecuma pensiju. Taču apstrīdētā norma šīs personas nepamatoti sadalot divās šādās grupās: personas, kurām vecuma pensija piešķirta līdz 2011. gada 31. decembrim, un personas, kurām vecuma pensija piešķirta pēc šā datuma. Pirmajai personu grupai esot tiesības saņemt piemaksu, savukārt otrajai personu grupai apstrīdētā norma šādas tiesības neparedzot. Atšķirīgajai attieksmei neesot saprātīga pamata, jo visu minēto personu līdz 1996. gadam uzkrātais darba stāžs būtiski neatšķiroties. Apstrīdētā norma ierobežojot tikai atsevišķu sociālo pakalpojumu saņēmēju loku, un ierobežojuma kritērijs esot pensijas vecuma iestāšanās laiks, kas atkarīgs no personas dzimšanas gada. Atsaucoties uz Satversmes 109. pantu, pieteikumā norādīts, ka šī norma garantējot valsts iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, tātad arī uz samērīgu sociālo nodrošinājumu. Valstij saglabājoties noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā neesot tiesīga atkāpties pat ekonomiskās lejupslīdes laikā. Satversmes 109. pants neliedzot likumdevējam mainīt izveidoto sociālās drošības sistēmu, proti, likumdevējs varot izvēlēties citus noteiktu sociālo problēmu risinājumus. Tomēr sociālās aizsardzības sistēmas maiņu nedrīkstot izmantot par īstermiņa mērķu sasniegšanas līdzekli. Likumdevējam esot jāapsver katra lēmuma ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju un savlaicīgi jāveic ekonomiskā un demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, jo personai netiekot nodrošinātas tiesības uz pensijas izmaksu pietiekamā apmērā. Apstrīdētajā normā paredzētais risinājums neatbilstot sociālo tiesību mērķim - sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros. Šo mērķi varētu sasniegt arī citādā veidā, piemēram, paredzot personām tiesības saņemt piemaksu mazākā apmērā. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma pati par sevi jau ietvērusi saprātīgu un saudzējošu pārejas termiņu, proti, ar katru gadu samazinoties vidējais stāžs, par kuru piemaksa tiek piešķirta, un ar katru gadu samazinoties arī piemaksas apmērs. Tādējādi, grozot apstrīdēto normu, saudzējošā pāreja uz jauno tiesisko regulējumu tiekot saīsināta un līdz ar to rodoties personu pamattiesību pārkāpums. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem papildus norādīts, ka, pieņemot apstrīdēto normu, neesot vērtēti alternatīvi risinājumi, kas personas tiesības ierobežotu mazāk. Piemēram, viens no šādiem alternatīviem risinājumiem būtu bijis naudas aizņemšanās no valsts pamatbudžeta un sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (turpmāk - speciālais budžets) stāvokļa stabilizēšana tādā veidā.