3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmei. Ministru kabinets, izstrādājot apstrīdētās normas projektu, esot rūpīgi apsvēris iespējamās alternatīvas, kā arī izvērtējis apstrīdētās normas atbilstību Satversmei. Šie apsvērumi atspoguļoti ne vien Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijā, bet arī likumprojektam pievienotajā anotācijā. Apspriežot iesniegto likumprojektu Saeimā, par pārejas noteikumu 41. punktu esot iesniegti seši deputātu priekšlikumi, taču neviens no tiem neesot atbalstīts. Pārejas noteikumu 41. punktā paredzētā piemaksa par katru apdrošināšanas stāža gadu neesot sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojums, bet gan tikai pagaidu pasākums, kas vērsts uz to, lai nodrošinātu pēc iespējas taisnīgāku pensiju izmaksu personām, kuras savu apdrošināšanas stāžu uzkrājušas līdz 1996. gada 1. janvārim. Satversmes 109. pants neuzliekot likumdevējam obligātu pienākumu maksāt pārejas noteikumu 41. punktā paredzēto piemaksu. Tā esot bijusi likumdevēja apzināta politiska izvēle - noteikt šādu piemaksu, lai uzlabotu to pensionāru materiālo nodrošinājumu, kuriem apdrošināšanas stāžs ir liels, bet pensija - neliela. Piemaksa vienmēr tikusi regulēta kā pagaidu pasākums, proti, kopš pārejas noteikumu 41. punkta pieņemšanas tajā vienmēr bijis ietverts termiņš, līdz kuram šī piemaksa tiek maksāta. Likumdevējs šo termiņu esot vairākkārt pārskatījis, bet nekad neesot bijis paredzēts piemaksu maksāt neierobežoti ilgi. Uz to norādot arī fakts, ka attiecīgais regulējums ietverts vienīgi likuma pārejas noteikumos. Izvērtējot, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījis valsts pienākumus, kas izriet no Satversmes 109. panta, esot jānoskaidro, vai likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām sociālās tiesības; vai šie pasākumi ir veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā; vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi. Lietā neesot strīda par to, vai likumdevējs veicis noteiktus pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības. Valstī funkcionējot sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēma. Arī Pieteikuma iesniedzējs nenoliedzot, ka pensijas tiek maksātas. Visām personām, kurām varētu tikt piemērots pārejas noteikumu 41. punkts, esot piemērojams arī pārejas noteikumu 34. punkts, kas nosaka minimālo vecuma pensijas apmēru. Līdz ar to tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālajā līmenī tiekot nodrošinātas. Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam, visupirms esot jānoskaidro, kuras personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties personas, kurām valsts pensija piešķirta līdz 2011. gada 31. decembrim, un personas, kurām tā piešķirta pēc 2011. gada 31. decembra. Savukārt Saeima uzskatot, ka minētās personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo pārejas noteikumu 41. punktā paredzētās tiesības varot izmantot tikai tās personas, kuras par normas subjektiem kļuvušas attiecīgajā laika posmā, bet personas, kurām tiesības uz valsts pensiju rodas pēc normā noteiktā termiņa beigām, atrodoties citādā tiesiskajā situācijā. Saeima vairākkārt uzsver, ka apstrīdētā norma pieņemta savlaicīgi - 2010. gada 20. decembrī, lai aizsargātu personu tiesisko paļāvību un dotu tām iespēju plānot savu rīcību. Ar apstrīdētās normas palīdzību speciālais budžets esot atslogots no tam neraksturīgām un nepiederīgām izmaksām, tādējādi veicinot pensiju sistēmas ilgtspēju. Apstrīdētā norma neliedzot pensiju saņēmējiem tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Savukārt sociālo garantiju paplašināšana vai sašaurināšana, tajās ietverot arī atšķirīgu vecuma pensijas piešķiršanas vai pārrēķināšanas kārtību, esot likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums.