9. Article

Tā kā likumdevējs pārejas noteikumu 41. punkta tiesisko regulējumu ir attiecinājis gan uz vecuma pensiju, gan arī uz invaliditātes pensiju, Satversmes tiesas turpmākie secinājumi par piemaksu attieksies uz abiem normā minētajiem pensiju veidiem. 9.1. Pensiju sistēmas reformas ietvaros sākotnēji bija iecerēts tajā ieviest arī ceturto līmeni, lai mazinātu pārejas perioda ietekmi uz tiem pensionāriem, kuru darba stāžs pilnībā vai lielākoties veidojies laika posmā līdz 1996. gadam. Pensiju sistēmas ceturto līmeni bija plānots nodrošināt no valsts pamatbudžeta. Taču 2006. gadā likumdevējs izšķīrās par citu pieeju, kā līdz 1995. gada 31. decembrim uzkrātā sociālās apdrošināšanas stāža novērtējumu nosakot piemaksu un to izmaksājot no speciālā budžeta. Likumā "Par valsts pensijām" piemaksa tika ietverta ar 2005. gada 20. oktobra grozījumiem, kas stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī. Likumprojekta anotācijā piemaksas noteikšana tika pamatota ar to, ka pensijas apmērs ne vienmēr esot pietiekams un tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš pensionāru dzīves līmeņa uzlabošanas pasākumiem, turklāt tika uzsvērts, ka piemaksa ir terminēts pasākums, kas atkarīgs "no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta iespējām" (likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotācija, likumprojekta reģ. Nr. 1377, iesniegts 2005. gada 30. septembrī). Pārejas noteikumu 41. punkta sākotnējā redakcija paredzēja, ka piemaksa tiks piešķirta vienīgi līdz 2009. gada 31. decembrim. Piemaksa tika piešķirta par katru līdz 1995. gada 31. decembrim uzkrātā apdrošināšanas stāža gadu Latvijā dzīvojošiem vecuma pensijas saņēmējiem, kuru kopējais apdrošināšanas stāžs nebija mazāks par 30 gadiem un kuriem piešķirtās (pārrēķinātās) pensijas apmērs nepārsniedza 105 latus. Sākotnēji piemaksa par katru apdrošināšanas stāža gadu tika noteikta 19 santīmu apmērā. Lēmums noteikt piemaksu bija balstīts galvenokārt uz to, ka valsts ekonomiskā situācija 2002.-2006. gadā strauji uzlabojās un līdz ar darba ienākumiem strauji pieauga arī speciālā budžeta ieņēmumi (sk. E. Voļska atzinumu, lietas materiālu 99. lpp.). Valsts ekonomisko izaugsmi veicināja arī iestāšanās Eiropas Savienībā un investīciju pieplūdums, kura rezultātā paplašinājās iedzīvotāju līdzdalība reģistrētajā darba tirgū. Turklāt pieauga darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaits. Līdz ar to likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros un politiskas izšķiršanās rezultātā uz speciālā budžeta rēķina noteica papildu atbalsta pasākumus personām, kuras ar 1995. gada 2. novembra likumu "Par valsts pensijām" izveidotajā sociālās apdrošināšanas sistēmā bija varējušas piedalīties tikai salīdzinoši īsu laiku (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas 7. un 15. lpp., likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada 7. decembrī, un Labklājības ministrijas 2012. gada 7. septembra vēstuli Satversmes tiesai Nr.34-1-02/1869, lietas materiālu 91. lpp.). 9.2. 2006. gada 2. novembra likums "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" paplašināja to personu loku, kurām ir tiesības uz piemaksu, kā arī palielināja pensijas apmēru, kas bija uzskatāms par kritēriju piemaksas piešķiršanai. Tomēr šie grozījumi nemainīja jau sākotnēji likumā ietverto nosacījumu, ka piemaksa piešķirama līdz 2009. gada 31. decembrim. Pārmaiņas attiecībā uz termiņu, līdz kuram piemaksa tiks piešķirta, ieviesa 2008. gada 10. aprīļa likums "Grozījums likumā "Par valsts pensijām"". Proti, pēc šā likuma spēkā stāšanās 2008. gada 1. jūnijā pārejas noteikumu 41. punktā vairs nebija noteikts termiņš, līdz kuram piemaksa piešķirama. Ne no likumprojekta anotācijas, ne debatēm Saeimā nav iespējams secināt, ar kādu pamatojumu likumdevējs šo termiņu atcēlis. Saeimas atbildes rakstā ietvertais apgalvojums, ka līdz 2011. gada 1. janvārim pārejas noteikumu 41. punkts "paredzēja piemaksas piešķiršanu par katru apdrošināšanas stāža gadu līdz 2012. gada 31. decembrim", ir kļūdains (sk. lietas materiālu 23.lpp.). Proti, jau kopš 2008. gada 1. jūnija pārejas noteikumu 41. punktā vairs nebija ietverts termiņš, līdz kuram piešķir piemaksu. Ar 2008. gada 19. jūnija likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, pārejas noteikumu 41. punktā tika paredzēts, ka 2009. gadā piemaksa 70 santīmu apmērā piešķirama par katru līdz 1996. gadam uzkrāto apdrošināšanas stāža gadu. Savukārt ar 2009. gada 1. decembrī pieņemtajiem grozījumiem līdz 2012. gada 31. decembrim tika pagarināts termiņš, kurā minimālā piemaksa par katru apdrošināšanas stāža gadu nevarēja būt mazāka par 70 santīmiem. Līdz ar to, pretēji Saeimas apgalvotajam, pārejas noteikumu 41. punkts līdz 2011. gada 1. janvārim paredzēja nevis piemaksas piešķiršanas beigu termiņu, bet gan piemaksas minimālo apmēru, kas bija saistošs Ministru kabinetam, nosakot piemaksas piešķiršanas kārtību. 9.3. Turpinoties valsts ekonomiskajai izaugsmei un līdz ar to paplašinoties iedzīvotāju līdzdalībai reģistrētajā darba tirgū, speciālajā budžetā veidojās uzkrājums, kas 2009. gada sākumā sasniedza aptuveni 950 miljonus latu. Pozitīva budžeta bilance bija pamats arī pieņemtajiem lēmumiem par papildu izdevumu finansējumu spēkā esošās iemaksu likmes ietvaros attiecībā uz maksājumiem no speciālā budžeta, tādiem kā piemaksa pie vecuma pensijas (no 2006. gada), piemaksa pie invaliditātes pensijas (no 2009. gada), vecāku pabalsts (no 2008. gada) un papildus četras darbnespējas dienas (no 2009. gada). No 2010. gada 1. janvāra piemaksu sāka maksāt arī citās Eiropas Savienības valstīs dzīvojošiem Latvijas pensionāriem (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas 7. un 15. lpp.). Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka šie lēmumi izjauca speciālā budžeta līdzsvaru un sāka nopietni apdraudēt tā ilgtspēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.1.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 9.7. punktu). Tie uzlika būtisku papildu slogu speciālajam budžetam, jo to īstenošanai nepieciešamie līdzekļi nebija ieplānoti iemaksu likmē un tika segti uz citu iemaksu veicēju rēķina (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada 7. decembrī). Krasi pasliktinoties valsts ekonomiskajai situācijai, pieaugot bezdarbam un samazinoties iedzīvotāju darba ienākumiem, samazinājās arī speciālā budžeta ieņēmumi, un jau 2009. gadā tie vairs nesedza izdevumus. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksu segšanai sāka izmantot iepriekšējos gados uzkrāto finanšu rezervi, un tā tas turpinājās arī 2010.-2012. gadā (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas 8. lpp.). 2010. gada 20. decembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", ar kuru noteica piemaksas piešķiršanas beigu termiņu, proti, ka tā piešķirama līdz 2011. gada 31. decembrim. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka šāds regulējums pieņemts ar mērķi samazināt speciālā budžeta izdevumus, lai nodrošinātu tā ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanu (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada 7. decembrī). Satversmes tiesa secina, ka likumā "Par valsts pensijām" piemaksa tika ietverta ar mērķi sniegt atbalstu tām personām, kuru pensijas bija nelielas un kurām nebija iespēju pietiekami ilgi līdzdarboties uz iemaksām balstītajā pensiju sistēmā. Tomēr, grozot likumu "Par valsts pensijām", likumdevējs pakāpeniski mainīja šo sākotnējo mērķi, un tādējādi piemaksa personām tika maksāta neatkarīgi no pensijas lieluma un līdz 1996. gadam uzkrātā apdrošināšanas stāža ilguma. Lai noskaidrotu, vai piemaksa ietilpst Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību tvērumā, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kuru personu grupu tiesības apstrīdētā norma skar.